"Bērns vada" diena

PS. Rekur, Guardian zinātnisks raksts par šo pašu tēmu!

Divas nedēļas es neko citu nedarīju kā tikai mācījos zviedru valodu. Liels paldies visiem iesaistītajiem, kas atviegloja manu ikdienu tiktāl, ka nekas cits gandrīz arī nebija jādara, kā rezultātā eksāmens likās vieglāks par vieglu.

Izrietoši šodien ir diena, kad visu ko darīsim nosaka meita. Tas notiek dabiski, viņa ierosina un es sekoju, ļaujos vadīties. Līdz šim diena izskatījusies šādi: abas izgulējāmies līdz 11(paldies tumšajām žalūzijām), tad Kristiāna gatavoja mums abām brokastīs zemenes ar pienu un cukuru, pēc kurām saldajā sekoja puķukāpostu un redīsu grauzšana. Tad, lai arī teica, ka grib braukt uz spēļu zemi, apsēdās savā mākslas stūrītī un jau stundu zīmē taureņus.






Noraidīja manu piedāvājumu doties uz bibliotēku (ticu, ka tad, kad beidzot ieraudzīs, ko tas nozīmē, ārā vairs nebūs dabonama).

"Bērns vada" ideju aizguvu no mammām, kam daudz bērnu un kas praktizē ik pa laikam pavadīt laiku tikai ar vienu no viņiem un tajā laikā bērns drīkst noteikt spēles noteikumus. Es mūsu "bērns vada" dienās neko speciālu Kristiānai nesaku, tikai ļaujos viņas iniciatīvai. Man tas lieku reizi atgādina, cik lēns (manā izpratnē) temps bērnam ir komfortabls un cik daudz laika vajadzīgs viņa smadzenēm, lai apstrādātu iegūto informāciju.

Nobeigumā saite uz tematiski līdzīgu rakstu angliski "The beauty of waiting", kas runā par to, ka veselīgais atlikums no dažādām aktivitātēm vislielàkais ir tad, kad bērns pats grib ko darīt un kad tā ir viņa paša nevis vecāku ideja.

http://www.janetlansbury.com/2010/12/toddler-readiness-the-beauty-of-waiting/

PS. Taureņi nu esot pabeigti, Kristiāna saka "ejam ārā"!

- Posted using BlogPress from my iPad