otrdiena, 2011. gada 6. septembris

"Kā tu panāci, ka sieva piekrīt pārcelties uz Zviedriju?"

Šo jautājumu esmu dzirdējusi uzdodam Didzim bieži. Cik dzirdēts (diezgan daudz) riņķī - daudzi vīrieši, kas gribējuši pārvākties uz citu valsti (un ne jau zemenes, atvainojiet, lasīt) nav nekur tikuši, jo sievas nepiekrīt. Didzis  pasmaida un saka, ka otrs piedāvājums ir bijusi Kazahkstāna.  Šinīs dienās viņš ir komandējumā uz Kazahkstānu -  manas īsziņas reizēm aizsūtas, reizēm nē; viņam nepienāk piegādes atskaites, kā rezultātā es saņemu pa 15 īsziņām dienā :)) Nemaz nerunājot par to, ka šobrīd esam stundas lidojuma attālumā no Latvijas, kamēr uz Kazahkstānu vajag vīzu un lidojums aizņem 12 stundas. Un šobrīd, septembra teju vidū, mīļo stundiņ tur ir virs +30 grādiem! Esmu apmierināta ar mūsu izvēli par labu Zviedrijai.



Jūs man allaž prasāt, kas te ir savādāks kā Latvijā. Pie tam jūs neinteresē pozitīvais, jo par to jau visi zina, bet gan negatīvais. Nav daudz tādu lietu, bet dažas ir sakrājušās.

Pirmais, kas "dūrās" un "duras" joprojām acīs ir zviedru nevēlēšanās izcelties. Ar to vēl varētu sadzīvot, bet ļoti grūti ir pierast (varbūt arī nemaz nevajag) pie vēlmes līdzināties un būt vienādiem. Līdz absurdam. Tas sastopams gan kaimiņu sadzīvē, gan skolas nostājās, gan komunikācijā. Jā, es metro ar savu koši sarkano rudens mēteli ar milzīgām melnām puķēm izsaucu cilvēkos neizpratni - bet varbūt tas nav par izcelšanos, bet par krāsu gammu:)

Otra lieta, kas manī izsauc drebuļus ir sieviešu pārspīlētā vēlme emancipēties! Pieaugušas sievietes kļūst niknas kā pūķi, ja viņām atver durvis. Ja man pie rokas nav čemodānu kaudzes, kas nepārprotami liecina par to, ka neesmu vietējā, tad var aizmirst, ka kāds palīdzēs ko panest, pacelt. Bet čemodāni dara brīnumus - vīrieši tajā pašā metro velk aizmigušai Kristiānai kājās sandales, kamēr es vācu izbirušās somas saturu, nes ratus atstiepdamies, smaida un vēl jauku dienu.

Tad vēl - veikalos nav kūpinājumu. nav. Majonēzi, kārumsieriņus vai biezpienu es nemaz necerēju te ieraudzīt, bet arī saldējumi te visi līdz riebumam trekni un neviens nelīdzinās mūsu Polam:)

Kā pēdējais visaptverošākais - zviedri ir tendēti domāt kastītēs, nevis ārpus tām, kas var smīdināt, ja vien neskar mani personīgi :)

Tā, man šķiet, ka vairāk nekā slikta man nav ko teikt un piebilde: galvenais, aizceļojot dzīvot uz citu zemi, ir jāmāk paturēt atvērts prāts, sirds un attieksme. Zelts ir pa vidu. Mums ļoti šeit patīk :)

PS. Kaut kad atsākšu likt bildes pie ierakstiem, pašlaik "neprasās".

9 komentāri:

  1. Paldies par ierakstu, ar interesi izlasīju. Nobrīnijos par zviedru vēlmi neizcelties - man Tavs sarkanais mētelis ar melnajām puķēm ļoti patīk. Turpini tik zviedrus pārsteigt. :)
    Un vēl par "Pols" runājot, zini, nepārdzīvo, izrādās tajā ir hodrogenētie tauki, kas nav laba lieta (iesaka izvēlēties "Rūjienas saldējumu", jo tas esot no "īstas" mantas" un vispār esmu dzirdējusi ka Rāmkalnu saldējums ir viens no "the best" nopērkams DEPO pa ceļam uz Siguldu. Ēdusi pati neesmu - tik atsauksmes dzirdējusi. :)
    Un, klau, kad notiks Kristiānas dārziņa bilžu prezentācija? ;)

    AtbildētDzēst
  2. dēļ tiem taukiem esmu beidzot sākusi taisīt saldējumu pati, jo nav ne jausmas, vai te swe var dabūt kādu kvalitatīvu. LV arī tas Skrīveru mājas saldējums,laikam, ir kvalitatīvs.

    es zinu, ka esmu parādā :) es vienkārši gribu nobriest tādam kvalitatīvam ierakstam :)

    AtbildētDzēst
  3. Nu tad es uz Zviedriju braukt nevaru - man NEPATĪK emancipēties :D Man PATĪK būt SIEVIETEI un tā arī justies.. Es tur tādā gadījumā neizdzīvotu :D Ak jā, un arī mans lietus mētelis ir koši sarkans ;)

    AtbildētDzēst
  4. Zane - ir tāds teiciens, ka dzīve sākas ārpus komforta zonas;))

    AtbildētDzēst
  5. Nu, ja man būtu jāizvēlas starp Zviedriju un Kazahstānu, noteikti izvēlētos pēdējo. Tas tāpēc, ka Zviedrijā esmu dzīvojusi un otrreiz tādas šausmas piedzīvot negribu. Bet majonēze gan tur veikalā ir, vajag tikai meklēt. Un latviešu preces var dabūt specializētajos latviešu/krievu veikalos.

    AtbildētDzēst
  6. Sveiks, anonīmais Zviedrijas nīdēj ;)

    Pastāsti, kas tad bija tās šausmas, lai citi, kas peļ Latviju var priecāties :)

    Man no visām valstīm, kur esmu bijusi vērā ņemamu laiku, šeit patīk gandrīz tikpat ļoti kā Dienvidvācijā, bet labi, ka katram savs - savādāk būtu apdzīvotības problēmas ;)


    Provansas majonēzes nav viss! Un specializētajos veikalos šobrīd Latvijas preču nav, vismaz to, ko man prasās :)

    AtbildētDzēst
  7. Daphne: es pilnībā piekrītu Zanei, ka man patīk justies kā sievietei un attiecīgi ļaut vīrietim būt vīrietim. Pietiekami ilgi biju uzvedusies - visu varu pati - un saprotu, ka tajā kaifa nav. Precīzāk, ne viss sievietei ir jāvar, ne par velti daba radījusi VĪRIETI un SIEVIETI, katru ar savu lomu. Kaifs ir būt sievietei un baudīt džentlmenisko. Turklāt, īsts džentlmenis neierobežos sievietes tiesības "emancipēties" darbā, hobijos utt. Lūk, tā ka tas man arī jau sen skandināvos, neteiksim nav pieņemams, bet NAV mans :)

    Un par to teicienu - nebiju dzirdējusi, bet es to pārfrazētu, ka ārpus komforta zonas cilvēks meklē nākamo komforta zonu :))

    PS. Jā, mans rudens mētelis arī ir sarkans un mainīt netaisos! Ja nu vienīgi uz oranžu :D

    AtbildētDzēst
  8. DL: Sveiciens no mazās karalistes EIropas vidū! Interesanti bija izlasīt, ka, izrādās, ir pietiekami daudz cilvēku, kas šādas iespējas neizmanto tieši otrās puses iebildumu dēļ. Starp citu, vēl nesen man stāstīja, ka pētījumi rāda - ekspatriācijas pieredzes veiksme ir tieši atkarīga no tā, cik veiksmīgi tas viss ir tieši otrai pusei. Nevis tam, kam jau skaidrs, ka būs darbs utt., bet otram.
    Labi arī saki par atvērto prātu un sirdi, piekrītu par 200%. Esmu satikusi dažus, kas to nespēj nu it nemaz, un esmu sapratusi, ka nu nevaru komunicēt ar cilvēkiem, kam te viss riebjas, sākot no laikapstākļiem un beidzot ar cilvēkiem. Protams, var būt visādi, bet es savu pieredzi šeit uz tādiem pamatiem būvēt negribu.
    Nobeigumā - tik jauki raksti par bērniem, ka man arī jāpadalās - šeit bērnus vienkārši dievina. Katru dienu kāds pamās ar roku, paglaudīs galvu, pateiks kaut ko, nemaz nerunājot par to, ja kaut kur jānes rati, es vēl nepagūšu elpu ievilkt, kad jau kāds man prasīs, vai nevajag palīdzēt.
    Veiksmi un daudz prieka arī turpmāk!

    AtbildētDzēst
  9. Kad tā parunā ar vīriešiem Latvijā, tad izklausās, ka ļoti daudzas sievas apstādina viņu vēlmi/iespēju izaugt ārpus Latvijas. Es viņas saprotu. Ļoti labi un priecājos, ka es un tu esam saņēmušās pamest savu komforta zonu un atvērt skatu plašāk, lai arī tas nozīmē, ka atkal no jauna jāmeklē cilvēki, ar kuriem sakrīt dzīves filozofija un ar kuriem saprotamies no pusvārda! Lai jums forši!

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest