Kad esmu uzrakstījusi par ieklausīšanos intuīcijā, brīvo mieru un Montessori pedagogu, vēlējos pastāstīt par savas izpratnes maiņu saistībā ar to, vai ideālajam bērnudārzam ir pašam savs rotaļlaukums.
Bērnudārza telpas, to (ne)plašums un āra teritorijas (ne)esamība ir kritērijs, kurš nenoliedzami ir būtisks, bet tā vērtējums krasi mainījās, kad sākām apmeklēt Stokholmas Montessori dārziņu.
Ideālā un teorētiskā gadījumā Montessori bērnudārzs ir māja ar visu tai raksturīgo, piegulošo dārzeņu, augļu dārzu ieskaitot, kurā dzīvo arī mājlopi. Viļnas Montessori bērnudārzs tieši tāds arī ir, bet man daudz labāk patika, kad Kristiānai bija iespēja apmeklēt bērnudārzu, kas ir salīdzinoši (!) šaurs, bez sava dārza, par vistām un tomātiem nemaz nerunājot.
Dārza esamība un iespēja izaudzēt savus dārzeņus, puķes un rūpēties vismaz par vistām ir jauka opcija, kas mums tagad ir un tiem bērniem, kuriem nav nekādas iespējas iepazīties ar lauku dzīvi, tas ir ļoti noderīgi, nenoliedzami un tomēr šobrīd rotaļu laukumu tieši pie bērnu dārza uztveru kā mīnusu nevis plusu.
Telpu samērīga šaurība iemāca bērniem respektēt vietu, tās vērtību un to, kā jāuzvedas, lai telpā visiem būtu patīkami atrasties. Ātri iemācas atšķirt pieņemamās uzvedības atšķirības telpā un ārpus tās. Teritorijas neesamība nozīmēja, ka bērni katru dienu mācījās lēmumu pieņemšanu individuāli un kolektīvi, proti, ikdienas aktivitāte bija katram izlemt uz kuru no piedāvātajiem diviem parkiem/mežiem viņš/-a grib iet, tad būt gana „drosmīgam“ un aiziet nolikt savu balsošanas kartīti visiem redzot un gaidot izvēlētajā kolonnā un tad matemātiski izskaitīt, ka uz mežu šodien ies tāpēc, ka 13 ir vairāk kā 11 bērni.
Otrs pozitīvais aspekts teritorijas neesamībai ir, ka tādejādi ārā pavadītais laiks ir krietni ilgāks (neba nu ka Zviedrijā ar to būtu problēmas, Latvijā un Lietuvā gan), pie tam bērni pierod staigāt lielus gabalus (nereti tika nobalsots doties uz teju 2km attālo parku).
Trešais labums ir, ka bērni praksē agri iemācās kā jāuzvedas uz ielas un ceļu satiksmes noteikumus.
Hmm. Nez vai tieši rotaļu laukumā ir problēma. Man tas liekas, kā milzu pluss, jo tieši var vairāk pabūt ārā. Gan pa dienu, gan vakarā, kad tālu iet nevar, jo vecāki sāk nākt pakaļ, tad rotaļlaukumā visi satiekas.
AtbildētDzēstPie meitas db ir rotaļlaukums un tas neliedz grupiņai doties garās pastaigās un "vākšanas ekspedīcijās" uz mežu, līdz kuram jāiet kā reiz pa ielām ar satiksmi.
Tā jau ir, viss atkarīgs no konkrētās audzinātājas. Jauki, ka jums pavecies ar audzinātājām un galveneokārt - vecākiem un neesat pieredzējuši situācijas, kad bērni svaigā gaisā tiek tikai 1 stundu dienā.
DzēstTikko b/d sapulcē sk. stāstīja, ka būs dejošanas, ritmikas utt. un līdz ar to bērni vēl mazāk tiks ārā :((( it īpaši ziemā, cik pag.gad pieredzēju, kad negāja ārā pat nedēļu.
AtbildētDzēstun reāli, spēļlaukums pie b/d mani vairāk vai mazāk tracina, vienā ziņā ir labi, ka bērni var paložņāt, pagriezties, palīst, bet tajā pašā laikā ir tik daudz citu iespēju, ko darīt skolotājam ar bērniem, nevis tikai izlaist ārā kā aitu baru.
Mūsu b/d bērni gan netiek vesti nekur ārpus b/d, sapulcē prasīja kāds no vecākiem vai būs izbraucieni, pastaigas, skolotāja teica iz sērijas kur, kas un kāpēc kaut kur būtu jāved.
Kopumā mums dārziņš ir ok, tikai ar pāris niansēm, kas drausmīgi besī ārā.