pirmdiena, 2013. gada 16. septembris

Dāvana dzimšanas dienā – Kauņa un izrietošais uzdevums – īlēns

Par spīti tam, ka manai mammai bija jāpavada ceļā vismaz tikpat nomoda stundas, cik kopā ar mums, man prieks, ka tas nevienu iesaistīto neatturēja un nosvinējām „vecmāmiņas“ dzimšanas dienu Kauņā.




Ļoti patika. Jauka pilsēta. Būs jāatgriežas.


Dienu sākām diezgan vēlu,jo izrādījās ka vecmāmiņa var piecelties 5 no rīta, lai būtu pusdienlaikā pie mums, bet mēs kaut kā ātrāk par diviem dienā nevarējām izbraukt no Viļņas..

Kauņas vizītes pirmais pieturas punkts: Velniņu muzejs. 

Īsa atkāpe – mamma pirmoreiz viesojoties Viļņā pie mums bija pārliecināta, ka te būs arī Velniņu un Čiurļioņa muzejs, un gribēja tajos pabūt, jo pēdējo reizi tur bija bijusi 30 gadus atpakaļ. Muzejus Viļņā tomēr neatradām un kā vēlāk izrādījās – tie ir Kauņā, tāpēc loğiska šķita Kauņas dzimšanas dienas dāvana. Kristiāna gan novīpsnāja par mūsu dāvanu „pavadītais laiks kopā“ un no sevis uzdāvināja kaudzi ar paštaisītām dāvanām un vēl pāris sev mīļām lietām.

Zīme uz sieviešu tualetes durvīm
Photos of Devil's Museum, Kaunas
This photo of Devil's Museum is courtesy of TripAdvisor  
Photos of Devil's Museum, Kaunas
3. stāvā var redzēt, kā citās kultūrās attēlots velns. Man, personīgi, šis stāvs patiktu vislabāk, ja vien  ne citu stāvu pievienotās pasakas par velniem. This photo of Devil's Museum is courtesy of TripAdvisor
Īpašas pieminēšanas vērts ir deserts – burkānu halva, kuras recepti man personāls nekautrējoties izstāstīja, ja man izdosies atkārtot, gan jau reiz padalīšos arī ar bloga lasītājiem.
Vairāk kā skaidrs, ka ziemā te ir divkārt skaisti!

Izgāžas mēğinājums slēpņot, jo GPS programmatūra uzkar telefonu un "multinieku" nevaram paņemt. Žēl, ka nenoreğēju uz nenofotogrāfēju, kā mamma piedalās mēğinājumā atrast pirmo slēpni. Uz 5 minūtēm mūs sabaida lietus, bet pēc tam visu pastaigas garumu ne pilītes, skaita aleja, mierīga pastaiga, galu galā fantastiski noguris bērns un citi arī. Šodien nesaprotu, kāpēc man nav nevienas bildes vairs no pirmās dienas, tāpēc izmantoju ne savas.

Izgāžas mēğinājums slēpņot, jo GPS programmatūra uzkar telefonu un "multinieku" nevaram paņemt. Žēl, ka nenoreğēju uz nenofotogrāfēju, kā mamma piedalās mēğinājumā atrast pirmo slēpni. Uz 5 minūtēm mūs sabaida lietus, bet pēc tam visu pastaigas garumu ne pilītes, skaita aleja, mierīga pastaiga, galu galā fantastiski noguris bērns un citi arī. Šodien nesaprotu, kāpēc man nav nevienas bildes vairs no pirmās dienas, tāpēc izmantoju ne savas.
Strūklakas vilina vienmēr, arī brīvības alėjas strūklaka ir apstāšanās punkts. 


Atgriežamies no kino vēl pirms pussnakts, lai otrā rītā dotos agrā pastaigā pa Kauņas vecpilsētu. Lēmums paēst numuriņā izrādījies pareizs, jo visas kafejnīcas tik ap 11 taisas vaļā, kad mēs jau esam savas pastaigas pirmo daļu pabeiguši.

Atgriežamies no kino vēl pirms pussnakts, lai otrā rītā dotos agrā pastaigā pa Kauņas vecpilsētu. 

Tātad  - Velniņu muzejs. Ar karti nevar maksāt. Tas  mums laupa vēl kādu pusstundu, kamēr Didzis atved naudu. Komentāri nesekos. Pats muzejs vairs neesot tajās pašās telpās, kur pirms 30 gadiem, bet interesants joprojām. Man kā Zviedrijas muziejus izbaudījušai nedaudz pietrūka iespējas visu ko izmēğināt un visam kam pieskarties, bet tik un tā – noteikti vērts iekļaut Kauņas aktivitāšu sarkastā. 3 stāvos viss par velniem. 



Otrais pieturas punkts – pusdienas, ko izvēlamies ieturēt Indiešu/Tai restorānā Moksha.



Didzim ļoti garšo indiešu virtuve, es ceru uz tīğergarnelēm, bet gala lēmumu turp braukt, lai arī Didzis ir vienīgais, kuram garšo patiesi asi ēdieni,  pieņemu, izlasot, ka ēdienu asumu var lūgt pielāgot jebkuram ēdienam. Palikām ļoti apmierināti. Maza vieta, ar jauku auru un ekstrēmi draudzīgu apkalpošanu. Bērniem draudzīga. Netālu no velniņu muzeja. 




Pēc tam dodamies uz M.K.Čiurļioņa muzeju, kas vispār ir visa brauciena galvenais iemesls, lai atklātu, ka tas tomēr vaļā nevis līdz 19, kā man bija šķitis, bet līdz 17. Strauja plānu maiņa un nolemjam doties pastaigā pa Kauņas brīvības aleju (Laisves aleja). 



Vakarā iegriežamies lokālajā Illy lai izdzertu ārprātīgi negaršīgu Cafe Latte un apēstu pāris našķus. Laiks doties uz iepriekš rezervēto viesnīcu  Apple Economy Hotel ,kuru izvēlējos dēļ atrašanās tieši vecpilsētā (tikai ierašanās brīdī saprotu, ka brīvības aleja ir jaunās pilsētas daļa) un divistabu numuriņa samērīgās cenas. Patīkams personāls, ļoti atsaucīgi visu paskaidro, slikta skaņas izolācija un neērta duša, bet noteikti izmantosim iespēju tur atgriezties atkal,jo istabiņas mājīgas, viss tīrs un samērīga cena, pie kam pie recepcijas ir akvārijs, kas manu ğimeni suğestē uz ilgu laiku parasti, bet šoreiz nebija laika to pat pamanīt.

Tālāk seko vakara daļa „Vecmāmiņa ciemos“ un mēs ar Didzi tiekam uz kino Kauņā, pirms tam vēl ārprātīgos tempos nopērkot ēdienu brokastīm, kuras piesardzības dēļ neizvēlējos pasūtīt viesnīcā, bet esam izlēmušas, ka gribam agri no rīta doties pastaigā pa vecpilsētu.


Valanciaus iela, Viļņas gatve līdz pat brīvības alejai, rātslaukums un Kauņas pils – otrā dienā esmu tomēr šo to nofotogrāfējusi tāpēc, lai runā foto tagad nedaudz.


Lēmums paēst numuriņā izrādījies pareizs, jo visas kafejnīcas tik ap 11 taisas vaļā, kad mēs jau esam savas pastaigas pirmo daļu pabeiguši.
Lielākais ieguvums no došanās pilsētas ielās, kamēr vēl rīts - ielas tukšas, cilvēku, t.i., citu tūristu nav, tikai vietēji, kas dodas uz dievkalpojumiem, vienvārdsakot - svaigs miers

Viļņas gatve
Daudz laimes dzimšanas dienā!
Abas dienas milzīgos attālumus varējām nostaigāt tikai pateicoties tam, ka Kristiāna uz ritens.Lai gan bija viņai jau arī kādā brīdī par daudz. Ko padarīsi - šis bija ceļojums vecmāmiņai ;))
Pie  Lietuvas prezidentūras Kauņā ēkas mūs sagaidīja ceļojuma hīts Kristiānai - kastaņi! Visas lasījām!

Kristiāna sapņo par kastaņu kreļļu taisīšanu. Kur lai nopērk īlenu?

Neizdevās mums atrast vietu, kur garšīgas, uz vietas ceptas bulciņas uzēst - tāpēc vēl īsa pastaiga ap pili un devāmies uz Kauņas Akropoli, kura, starp citu, daudz foršāka no dizaina viedokļa nekā Viļņas, atradām tur gardu beķereju, panašķojāmies un vedām vecmāmiņu uz autoostu.

Uz zooloģisko dārzu apzināti nedevāmies, jo, lai arī esam zooloģisko dārzu fanātiski apmeklētāji, par Kauņas zoolģisko dārzu daudz dzirdēts, ka ir ļoti nolaists un skumjš. No tā ko vēl gribējām neapskatīti un neizmēģināti palika Kauņas funikulieri un zirgu izjādes bērniem. To tad nākamreiz!






5 komentāri:

  1. Mana pieredze ar kastāņu krellēm ir, ka īlēns tos atlauž un elektrisks urbis nepieciešams. Lai veicās!

    AtbildētDzēst
  2. Par to īlenu un krellēm - ar palielāku adatu (adījumiem paredzēto, piemēram) noteikti var to izdarīt! Atceros, ka reiz man bija kastaņu cepure. Paštaisīta. Un nekāda urbja man noteikti nebija!!!
    Bet Kauņa jums skaista.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tieši tā- kamēr kastaņi svaigi, labi var ar lāpāmadatu savērt

      Dzēst
  3. Jā, Kauņa ir skaista! Jums ir bijušas izzinošas un interesantas dienas!

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest