Ļoti bieži saskaros ar savā virzienā vērstu jautājumu par to, pēc kādiem kritērijiem lai vecāks sajūt, vai apciemotais Montessori bērnudārzs ir „īsts“ un labs. Šīs ir manas personīgās pārdomas,
kas veidojušās dzīvojot un apmeklējot Montessori dārziņus Latvijā,
Zviedrijā, Lietuvā.
Skaidri atceros, ka mana izpratne par labu Montessori
dārziņu, kad biju redzējusi tikai Latvijas pieredzi, bija pavisam savādāka,
kāda tā ir tagad, kad esmu uz savas ādas teju 2 gadu garumā izbaudījusi
Stokholmas piepilsētas labāko dārziņu (pēc vecāku atsauksmēm) „rajonā“ un nu jau pusgadu vienīgajā daudz maz starptautiskajā Viļņas
Montessori dārziņā.
Tā kā Montessori nav reğistrēta preču zīme, tad (vai tikai
tāpēc man nav ne jausmas) visi, kam nav slinkums un ir motivācija var ņemt un
saukt sevi par Montessori dārziņu. Diemžēl, Montessori materiālu iepirkšana un
turēšana plauktos nedod pat 1% iemesla, lai būtu patiess Montessori dārziņš.
Materiāli ir nesvarīgākā daļa no visas Montessori filozofijas iekš Montessori
dārziņa (par šo manu pārliecību ir bloga melnraksts gatavs, bet gaida iedvesmu
publicēšanai).
Pirmais kritērijs, neapšaubāmi ir mātes intuīcija, kas
pasaka priekšā vai tieši šeit tieši jūsu bērns jutīsies labi. Tikai intuīcija,
kas neietekmējas no tā, ka bērns saka, ka viņam te (ne)patīk un no tā, ko citi
par šo dārziņu saka. Bērnam patiks visi dārziņi, kas patiks vecākiem, ja vien
vecāki spēj palaist bērnu un neraudāt gaužas asaras par to, ka „mans mazais
bumbulītis, kā viņš nabadziņš tagad tiks galā“..
Manu vērtējumu pārējo kritēriju nozīmībai lasiet ieraksta turpinājumā tuvākajās dienās :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru