Kad 2 mēnešus esmu atpūtusies no neveselīgā darba stresainās dunas apmēram 9 mēn garumā, un bērnam dārziņš atrasts un sarunāts, sāku aizvien apzinātāk pētīt vietējo darba tirgu. Man ir specifiskas prasības pret darba devēju, nenoliedzu, bet uzskatu arī, ka viņš dabon specifisku darbinieku pozitīvā nozīmē;)
Pildu CV datu bāzes, skatos sludinājumus un strīdos ar Didzi par vakancēm, uz kurām ir vērts un uz kurām nav vērts pieteikties. Viņš kritizē manas motivācijas vēstules kā nepietiekami "kādas tur", bet es atsaku, ka nevaru taču melot, ka piedāvātais darbs ir mans sapņu darbs, ja tas tā nav. Viņš polemizē par laiku, kad esot bijis jāmācās rakstīt motivācijas vēstules untaml.
Un šovakar pār mani nāca apskaidrība, kamdēļ manī tik dziļi iesēdusies nepatika pret vairāku motivācijas vēstuļu rakstīšanu vielaicīgi. Es allaž esmu gribējusi/pieteikusies tikai uz 1 vakanci un to arī esmu dabūjusi.
Vēl studiju laikos strādāt nebija spiesta lieta, uzzināju par vakanci vēstniecībā, kas šķita gaužām interesanti - dabūju; uz UNESCO mani uzaicināja; prom no UNESCO mani arī aizaicināja, nu bet pieteikties Exigenam jau vispār bija aplam vienkārši - tajā brīdī jau vairāk kā 10 gadus biju to uztvērusi par sapņu darba devēju!
Es neesmu nekad pieteikusies vielaicīgi uz vairākām vietām, teju vai jāsaka, ka neesmu nekad pilnvērtīgi meklējusi darbu. Visām lietām pienāk pirmā reize. Bet melot gan es vēl neesmu gatava potenciālajam darba devējam. Laiks rādīs.
Man pašai sajūtas ir līdzīgas - laikam arī tāpēc pašreiz nemeklēju citu darbu, jo sajūta - ja mani kur vajadzēs, tas darbiņš pie manis atnāks. Vismaz līdzšinējie - tpu, tpu, tpu - pie manis ir atnākuši puslīdz paši. :)
AtbildētDzēstIespējams, daudzi teiks, ka viegli teikt, bet...varbūt nav vērts iespringt, bet gan pameklēt tur ko tādu, ko tiešām, tiešām gribās darīt.
Lai izdodas!
piekrītu par visiem 100! līdz šim šāda attieksme ir atmaksājusies gan tiešā, gan pārnestā nozīmē :)
AtbildētDzēst