Man bail no "kāpēc" laika manā dzīvē, kur mana loma ir atbildēt nevis jautāt :)
Iespējams, ka tāpēc bail, ka ir aizdomas, ka ar manām zināšanām būs par maz. Tiesa, esmu lasījusi, ka bērni gluži vienkārši ir atklājuši, ka ar "kāpēc" var iegūt ilgu sarunu un tas ir tas, ko viņi vēlās, nevis patiesi uzzināt faktoloģiskas atbildes.
Braucot kādu dienu no dārziņa, Kristiāna ar ļoti izjustu pārmetumu balsī man saka: "Nu kāpēc tu mani apsēdināji pie lielā loga?"
Te es sastingu, nodomāju: viss. tagad tas sākas! Bet mana atbilde viņai derēja un nekas traks nesekoja!
Kurā vecumā tad sāksies tās "šausmas"? :)
sākas - kā nu kuram, bet beigties tas nezinu- kad beidzasm mums vēl turpinās.. bet laba izeja ir pajautāt pretī "nu, kāpēc?" un bērns pats sniedz atbildi, kas viņu apmierina. vai arī "un kā tu domā?"
AtbildētDzēst