Jau kopš aizvakardienas gaidījām ciemos mīļu ciemiņu. Kristiāna gulēt ejot runāja par to, kāpēc tad šoreiz Valts nebrauks līdzi Aigaram. Vakar, no dārziņa braucot mājās, Kristiāna noraidīja ieteikumu pagulēt, jo jāgaida taču Aigars. Sagaidīja. Paņēma dāvanu, laikam jau nočukstēja "paldies" un tik ļoti sakautrējās kā nekad.
Visu laiku slēpās un kad beidzot piekrita nebūt man pie brunčiem, tad staigāja pa istabu ar roku uz acīm. Roku noņēma vien uz brīdi, kad vajadzēja izmantot Aigara palīdzību uzlīmīšu atlīmēšanā.
Man kā mammai šāda kautrēšanās ir kas pilnīgi jauns. Kas zem tā slēpjas un kas tobrīd notiek bērna attīstībā?
Tad kādā brīdī atradu viņu guļam savā gultā un lasām grāmatas un noliedzot, ka grib gulēt. Tā arī nogulēja visu nakti, aizgājusi gulēt pusseptiņos vakarā.
Kristiānas viesmīlība padarīja par sīkumu faktu, ka plānotais paštaisītais saldējums netika uztaisīts :)
No rīta pamostoties pirmais jautājums: Aigars jau aizbrauca? Kāpēc?
Daphne: hi hi ceru, ka no manis nekautrēsies! Neļaušu :))
AtbildētDzēst...es arī jau kādu laiku šo novēroju Emīlijas uzvedībā..Nu ko, jāgaida, kad pāries ;)
AtbildētDzēst