Kādu mēnesi atpakaļ Kristāna par visām varītēm gribēja taisīt vaļā un ēst žāvētās dzērvenes, kas stāvēja plauktā un gaidīja kūkas cepšanu. Atteikdama, kā argumentu izmantoju, ka vēl iepriekšējie našķi nav izēsti un norādīju uz baltajām pastilām (maršmaloviem). Laiks gāja,
ik pārdienas pa vienam našķim Kristiāna dabon, reizēm arī pastilas. Laiks ir pagājis, Kristiāna man prasa lielo balto našķi, uz ko es atbildu: "nav vairs esam apēdušas", tādeādi cerēdama, ka šodien iztiksim bez liekā cukura, uz ko bērns aizkrien pie garšvielu atvilktnes saukdams: "urrā, tagad var ēst kaltētās odziņas". Nu ko tu gudram padarīsi.
Beta: Kas par atmiņu!
AtbildētDzēst