svētdiena, 2011. gada 9. oktobris

Kultūras atšķirības gulētiešanas paradumos

Es katru dienu sev atgādinu, ka labākais veids, kā justies labi neLatvijā ir uztvert visu ar atvērtu prātu, allaž censties noskaidrot visu iesaistīto pušu skaidrojumu situācijai un kā galējā metode brīžos, kad dusmas par visu pastāvošo iekārtu: iedomāties, kā jūtas imigrants Latvijā identiskā situācijā (šis palīdz vienmēr).



Viena no šejieniešu īpatnībām, pret kuru (līdz šim) man bija visgrūtāk turēt atvērtu prātu - bērnu gulēt likšanas paradumi.

Situācija Nr.1 (vēl starptautiskajā dārziņā): divi apmēram divgadīgi dvīņu puikas slēpjas no audzinātājam un guļ zem radiatora, vai stāvus ejot, jo viņu vecāki ir aizlieguši audzinātājām likt viņus gulēt, kamēr citi grupas biedri guļ, jo "tad bērni septiņos vakarā nevarēs aizmigt". Skolotājas teju ar asarām acīs dara visu, lai puikas neaizmigtu (liek skraidīt pa gaiteni, piemēram), bet tikko kā ir izlaisti no redzesloka - aizmiguši! Uz manu nespēju slēpt savu viedokli, audzinātājas apgalvo, ka ir runājušas ar vecākiem, bet šie tikai dusmojoties, ja bērns neguļ septiņos vakarā jau gultā.

Situācija Nr. 2: mūsu pašu esošais Montessori dārziņš. Viens no iemesliem, kāpēc mani šis dārziņš nepārliecināja pirmās intervijas reizē: bērniem lielajā grupiņā nav pusdienlaika. Ja gribot, varot palikt gulēt reizē ar mazajiem, bet tas ir laikā, kad lielie iet uz parku vai mežu. Otrajā intervijā, kad jau bijām izmisuši par nekvalitatīvo, haotisko, nekonsekvento, garlaicīgo starptautisko dārziņu, joprojām, saprotams, nekas nav mainījies. Es izstāstu Kristiānai, ka pusdienlaika dārziņā nav, bet viņa drīkst, kad vien grib (ja vien tajā laikā nav ēšana vai iešana uz kautkurieni) iet atpūsties. Šo iespēju Kristiāna ir izmantojusi daudz reižu - ir gulējusi parkā gan uz segas, gan skolotājai rokās, protams,ka dārziņa dīvāns ir ērtākā vieta gulēšanai, bet arī garderobē uz soliņa pēcpusdienā ir aizmigusi.

Situācija uz doto brīdi mūsmājās: pēdējās nedēļas laikā Kristiāna jau trīs reizes ir gājusi gulēt... jā, septiņos, vai pat pusseptiņos. Iemesls, protams, daļēji meklējams tur, ka diena bijusi ļoti nogurdinoša ar daudz intelektuālām un/vai fiziskām nodarbēm. Arī brīvdienās nelieku viņu gulēt vairs pusdienlaiku, jo tad nejauši var sanākt, ka noguļ visu dienas gaismu (jā, mums ir iestājusies jau "depresīvā" ziemeļu tumsa), bez tam ir tik ļoti patīkami, ka a) vakars mums diviem vien b)bērns pats bez problēmām ceļas tieši pēc 12stundu miega - septiņos no rīta. Savukārt -   tādejādi atliek pat pusotra stunda, ko mierīgi pavadīt rītu.

Šī nu bija tā kultūratšķirība, kas man šķita, ka man nebūs saprotama nekad. Tagad uz sitiena varu iedomāties vēl tikai vienu zviedru iezīmi, kas man nesaprotama: līdz absurdam vēlme vienmēr neizcelties pūlī vai pat mazā lokā.

10 comments:

  1. es tieši iedomājos par gulēšanu un mūsu randiņu - vai Tavs bērns nebūs ļoti saguris. mēs ja varam saskrieties vēlākā pēcpusdienā uz kādu no jūs interesējošiem pasākumiem:)

    AtbildētDzēst
  2. Ļoti interesants vērojums...un arī ļoti dīvains. Kāpēc gan viņi tā iestājas pret diendusu dārziņā?
    Tas man atgādināja par starptaustisko skolu Ķīpsalā, kur dažas zviedru mammas bija neizpratnē par to, ka diendusa tiek piedāvāta arī dārziņā. Un arī siltās pusdienas viņām šķita nepieņemamas.

    Ar interesi lasu tavus aprakstus par dzīvi Zviedrijā:)

    AtbildētDzēst
  3. Daphne: man par to zviedru neizcelšanos tik ļoti nekrita acīs, tieši otrādio - padomāju, ka daudz skaistu sieviešu un vīriešu, ka sievietes nestaigā maisos, bet glītas drēbes, ir koptas, tāpat arī vīrieši. Es teiktu eleganti! Košie toņi bija retāk redzami, bet tad atkal jāskatās no pozitīvās puses - ir masa, uz kuras izcelties :)))

    AtbildētDzēst
  4. Nova - jūsu dienā mēs uz dārziņu neiesim,bez tam ir doma ņemt līdzi ratus, no vienas puses: kad grbēs atpūsties - tāda iespēja būs; no otras - nepiekusīs tik daudz braukalējot starp objektiem :)

    Sarkanā Biete - mūsu dārziņa arguments ir saistīts ar Montessori pedagoģijas svarīgu pamatnostādni, ka bērnam jābūt ļoti daudz kopā ar vecākiem, līdz ar to dārziņš ir vaļā tikai līdz 16:30, bet pa lielam līdz 15:00 visi bērni jau ir izņemti - un kur tad tur vēl pusdienlaiks, ja trijos jau iet mājās? :)

    Bet es zinu pavisam noteikti, ka te ir gana daudz dārziņu, kur guļ pusdienlaiku!

    Bet tās zviedru mammas, domāju,ka tieši tāpēc arī bija neizpratnē, jo tad bērnu nevarēja likt septiņos gulēt :)

    AtbildētDzēst
  5. Daphne - mani daudz vairāk traumē nevis krāsu izvēle apģērbā, bet komunikācijas kultūra, sadzīve, nācijas vērtības untaml. Košās krāsas metro iztrūkums ir tikai tāds viegls, ironisks piemērs.

    AtbildētDzēst
  6. Beta: Lasu un domāju, vai komunikācijas kultūra, sadzīve, nācijas vērtības Latvijā Tevi netraumēja :P Tas - nevis velkot Tevi uz zoba, bet apzinoties, ka arī šeit ar to visu masveidā ir stipri (&%#^*(

    AtbildētDzēst
  7. Tur arī tā sāls, LV es kontaktējos ar gadu gaitā pārbaudītiem cilvēkiem :D
    LV man bija ļoti minimāla saskarsme ar to "@#$%".

    Un, precizējot (man jāmācas rakstīt konkrētāk:)), mani traumē nevis visa komunikācijas kultūra, sadzīve, nācijas vērtības, bet tieši tas aspekts, kas sevī ietver "vēlmi neatšķirties/līdzināties"

    AtbildētDzēst
  8. Beta: varbūt vienk. vecums mums tāds, kad pastiprināti dzīve stimulē atbrīvošanos no ilūzijām, ātšķirīgā pastāvēšanas pieņemšanu utt.

    AtbildētDzēst
  9. Cik zinu no draudzenes, kura ar ģimeni dzīvo Norvēģijā, tur ir tāpat - bērni iet gulēt jau septiņos. Un vecāki priecīgi, ja brīvs vakars. Bet cik tas ir veselīgi bērnam - ka pa dienu iztrūkst atpūtas brīdis - nav ne jausmas.

    AtbildētDzēst
  10. Redz, vēl pirms pusgada es būtu teikusi un arī tagad teorijā domāju, ka līdz 6 gadie būtu jāguļ pusdienlaks(atpūtas brīži mierīgi ar grāmatām dienā ir vairāki), bet tā jau ir, ka katrs bērns savādāks un visam,kas notiek ir sava jēga. Cik vien varu, sekoju viņas iekšējam pulkstenim - šitik apmierinātu bēnru no rītiem es sen nebiju redzējusi:)

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest