Diemžēl vairs neatceros tieši kas bija tas, kamdēļ izlēmām doties tieši uz O Forno restorānu un neatminos arī, ko ēdām, bet atceros tikai sajūsmu un apbrīnu. Tas bija fantastisks vakars un atceros nodomājot sevi, ka labi, ka mūsu pastaigu taka mums lika pamanīt šo vietu un ka pavisam noteikti vēlos atgriezties vēlreiz.
Manifattura di Gelato mūs aplaimoja ar vakariņām pēc ļoti garas pastaigas. Atrast nebija īpaši viegli, pat zvanījam uz ēstuvi un teicām, lai palīdz, bet pūles un pēdējo spēku iztērēšana vietas atrašanai bija tā vērts. Lai jūs nemaldina nosaukums - tur ir ne tikai saldējums - arī picas ir ļoti gardas. Skats ir uz pietauvotām laivām un galdi klāti ar plastmasas galdautiem, visi apkārtesošie restorāni izskatās labāk, bet vakars iekš Manifattura di Gelato palicis atmiņā ar kolosālu apkalpošanu un aplam gardu maltīti. Kamēr gaidījām picas, baudījam vakaru spēlējot Suši Go, kas kopš šī ceļojuma ir Kristiānas viena no mīļakajām galda spēlēm, kad pica notiesāta, ieradāmies saldējuma paradīzē, kur viesmīles bija gatavas izpildīt jebkādas desertu vēlmes. Ejiet turp izsalkuši, neceriet uz ainavisku skatu un izbaudiet! Tās bija mūsu pēdējās 2016. gada vakariņas Madeirā un palikušas spilgti atmiņā.
Ja iepriekš pieminēto restorānu atrast nebija īpaši viegli, tad As Pedras atrast principā bija neiespējami. Sākotnēji nelidzēja ne navigācija, ne vietējo padomi, ne karte, nekas. Bet izsalkums (mans) un spītība (Didža) tomēr vainagojās panākumiem un nokļuvām ļoti īpašā vietā. Celojām nesezonā un izbaudījām pilnīgu vienatni un tikai mums gatavotu ēdienu. Īpašnieks nerunāja nevienā no daudzajām mums zināmajām valodām, bet ēdienu izdevās izvēlēties no saimnieka verbālajiem aprakstiem izmantojot neesošas spāņu valodas zināšanas. Par Doradu, ko mums tur pasniedza, Didzis jūsmo vēl šobaltdien. Skati no terases iespaidīgi.
Amizanti, bet arī, lai atrastu O Polar, mēs iztērējām ne tikai pēdejos spēkus, bet arī pilnīgi visas rezerves. Zvanījām restorānam, jautājām vietējiem un galu galā pēc dienas, kas pavadīta levadas pārgājienos, dabūjām vēl vienu pārgājienu pa Camara de Lobos pilsētiņas labirintiem un privātajiem dārziņiem. Skati pa ceļam arī bija skaisti, bet meita, šķiet, vismaz pāris reizes objektīvi bija uz spēku pilnīgas izsīkuma robežas. No ārpuses pilnīgi necils, bet iekšā viena no dvēseliskākajām Madeiras ēstuvēm. Mēs bijām vienīgie tūristi, bet restorāns bija pilns ar vietējiem. Lai varētu ar mums komunicēt tika atsaukta no mājam īpašnieka meita, kas izturējās ļoti saprotoši, kad mēs apgalvojām, ka gribam ēst izslavēto Madeiras zivi "Espadu", un paskaidroja, ka pie viņiem ir tikai izslavētā gaļa uz iesma "Espetada". Kolosāla pieredze, gardi - tiesa gaļas gabaliņi manai gaumei bija nedaudz par asiņainu, tomēr Didzim netraucēja. Pasniegšanas veids arī vizuāli un procesuāli baudāms. Mīļas atmiņas. Īpašnieka meita veltīja gana daudz laika, lai stāstītu mums par visādiem ēdieniem un nesa mazas porcijas, lai varam daudz ko pagaršot. Pēc pāris stundām ar pilniem vēderiem pastaiga līdz auto nebija par garu un bija ļoti skaista.
Beķereja! Mīlīši! Paradīze - gardumgardi. Pirmo reizi te ienācām uz pusdienām - pusdienās bulkas - kolosāli! A Confeitaria kļuva par biežu iemeslu aizbraukt uz galvaspilsētu, sagādāt sev bulkas, savādāk mēs tur nebūtu rādījušies :)
Pēc slavenā botāniskā dārza pastaigas (nesezonā, manuprāt, nav pārak iespaidīgs) izlēmam atkal meklēt kautko savādāku un būt vienīgie tūristi. Restaurante O Rustico bija ar specifisku atmosfēru, bet pārpildīts un milzu gardām porcijām. Nedomāju, ka jelkad atgriezīsimies, bet, ja esat tajā rajonā, tur var labi paēst.
Bija diena, kad laikaapstākļi bija tik neizturami, ka nekāda kalnu pastaiga nebija un tad apmeklējām galvaspilsētu un attiecīgi pusdienas nebija uz takas, sēžot uz akmens, bet ēstuvē. Viens no veidiem, kā iekš TripAdvisor atrast vietējo iemīļotas ēstuves, ir izvēlēties lētākās. A Bica bija pārpildīta tāda kā ēdnīca ar apkalpošanu pie galdiņiem. Mēs paspējām uz pēdējo brīvo, bet daudzi vietējie stāvēja rindā, lai sagaidītu savu kārtu. Šī nebūs vieta, kur lēnām baudīt nesteidzoties, bet būs vieta, kur iedomāties sevi par vietējo esam, vai novērot vietējo kultūru un paēst par smiekla naudu.
Katrā atvaļinājumā vismaz vienreiz, bet parasti jau daudzreiz, jāizmēģina ir Didža iemīļotakās virtuves - Indijas - restorāns. Sabor da India lika Didzim jūsmot bez mitas, mēs ar Kristiānu šoreiz palikām mazāk apmierinātas, bet tieši pateicoties šim restorānam Didzis sāka gatavot mājās pats Indiešu ēdienus. Vakaru pavadījam rakstot pastkartes un uzzinot, ka studiju laika draudzene tieši šajā pašā laika arī ir Madeirā un nakamaja dienā satiekoties pēc vairāku gadu netikšanās Latvijā.
Il Basilico labākā daļa bija studiju draudzenes satikšana, bet visādi savādāk - pilnīgi ne mūsu gaumei atvaļinājumam - viesnīcas atmosfēra, garšīgi, bet ne izcili itāļu ēdieni, neitrāla apkalpošana un, protams, pat nesezonā - tūristi vien. Objektīvi - labs restorāns, bet subjektīvi - pavisam ne tādiem ceļotājiem kā mums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru