Iepazīstieties - Burvis!

Ne viss šajā stāstā būs pareizā hronoloģiskā secībā, bet pilnīgi viss ir reāls, nekas nav izdomāts un ir tieši tik burvīgs kā aprakstīts. Nevienu personvārdu neuzdrīkstos pieminēt, bet, domājams, katrs pieminētais sevi atpazīs. Fotogrāfijas no Burvja pirmās nedēļas mājās, lai tas blāķis vieglāk lasās :)

Stāsts aizsākās pirms 14 gadiem, kad

mums ar Didzi bija pirmais kopīgais suns. Viņam bija tikai galva ar pasaulē jaukāko sejas izteiksmi un dzīvoja viņš aiz sekcijas stikla. Es toreiz strādāju vēstniecībā, kur mans pienākums bija izlasīt visas avīzes un "Dienā" bija tik kolosāla bilde, ka izgriezām to un nolikām sev acu priekšā. Allaž jokojām, ka tad, kad mums būs suns, tas būs Rodēzijas Ridžbeks. Gāja gadi, mēs mainījam dzīvesvietas ne tik vien Latvijas ietvaros, mainījām darbus, kļuvām par vecākiem, mūsu dzīvesstilā bija maz pastāvīgu lietu un vietu. Nemitīgi bijām kustībā un iekšā pārmaiņās. Suņa seja ceļoja mums līdzi iekš "atmiņu kastes" līdz noklīda. Allaž apgalvojām, ka mūsu dzīvesstils nevienam mājdzīvniekam nebūtu panesams. Stāstījam meitai un sev, ka knapi tiekam galā ar esošajiem pienākumiem un jaunus uzņemties nebūtu prātīgi.

Pirms nu jau teju gada ar sirdsdraugu un viņa otru pusi bijām uz Skuteļa stāvizrādi un pēc tam devāmies kopīgās vakariņās. Sen nebijām tikušies, daudz runājām par sev svarīgām lietām un aizrunājušies līdz viņu kaķiem, kas ceļojuši no Somijas, teicām, ka kādreiz mums būs Rodēzijas Ridžbeks, nezinu pat cik nopietni to domājot. Draugi uzreiz meklē internetā bildi un nosaka: "Liels suns." Mums nekad nebija ienācis prātā, jo suņa ideja bija ļoti tālu no realitātes, paskatīties uz suni pilnā augumā. Epizodes beigas.

Dodamies ciemos pie citiem draugiem, no tās pašas augstskolas, uz vārda dienas svinībām. Ģimenei ir melns labradors un Didzis lielāko vakara daļu pavada ar suni un tiem bērniem, kas ar suni spēlējas. Labradors atstāj fantastiski labu iespaidu ar savu perfekto uzvedību.   Epizodes beigas.

Tikmēr mūsu dzīves stils ir mainījies uz ļoti lokālu un dzīvošana atkal savās mājās raisa vēlmi pēc dzīvnieciņa, bet nav pārliecības, tāpēc ierakstu facebook sociālajā tīklā, ka varam pieskatīt citu cilvēku kaķus, saimnieku prombūtnes laikā. Pirmā atsaucas sen nesatikta paziņa ar jautājumu, vai esam ar mieru arī suņus pieskatīt. Neieslīgstot detaļās, kļūstam par "vecmāmiņu laukos" aplam emocionālai bīglu meitenītei. Didža sirds ir izkususi un visa ģimene nokļūst suņa varā. Ik pa laikam ar atkārtojumiem. Epizodes beigas.

Ārpus laika un telpas ir vēl divi suņi mūsu dzīvēs - Ledus un Twix. Abu vairs nav fiziski ar mums, bet abi bijuši mums mīļi un atstājuši vislabāko iespaidu par suņu personībām. 

Nosacīti dzīva ir arī mana bērnības pārliecība, ka man kādreiz piederēs suņu patversme. Ar šodienas acīm skatoties - drīzāk viesnīca.

Nevaru atcerēties kontekstu, bet atceros sajūtu brīdī, kad saprotu, ka mūsu sarunas mājās ietver sevī iespējamību iegādāties pašiem sev savu suni un ka tas nav joks. Sākumā kā pa plānu ledu taustos un nespēju noticēt, ka sarunas virzas aizvien tālāk - jau sākam pētīt šķirnes. Braucot garākus gabalus automašīnā es lasu priekšā Didzim šķirņu aprakstus, vakaros YouTube skatamies suņu video. 

Ātri vien saprotam, ka izsapņotais Ridžbeks būs par lielu mūsu mājai, lai cik majestātiski viņš neizskatītos. Nākamā šķirne ir Ungārijas vižla, kas joprojām vizuāli ir Didža vismīļākā, tomēr pēc padziļinātas izpētes (šī bija pirmā šķirne, kuru pētījām un ar saimniekiem runājām) saprotam, ka, lai arī  vēlamies aktīvu suni, vižlas nepieciešamība pēc aptuveni 3 aktīvam stundām dienā nav mums izpildāma, pie tam Kristiāna (kas vispār grib kolliju) iebilst pret faktu, ka suns ir vienkrāsains. Jau teju sarunājam tikšanos dzīvē ar vižlu, jo grūti Didzim pieņemt faktu, ka nebūs mums vižla, kad iedziļinos par niansēm par retrīveriem un pointeriem un nolemjam - jāmeklē nākamā šķirne. 

Lai arī vienkrāsains, Kristiāna piekrīt labradora idejai, visdrīzāk jau nesenās ballītes iespaidā. Didzis grib melnu, es vēlos gaišu, tad nu vienojamies par kompromisu, kad neviens nedabon to, ko grib - šokolādes krāsas labradoru. Ar saimniekiem satikšanās fāzi varam izlaist, lasu par šķirni - nu nav kur piesieties, jau ievācu informāciju par audzētājiem Ādažos un, pēc nedēļu ilgas pārliecības, ka mums būs labradors, pēkšņi saprotu, ka mūsu ģimenes temperamentā labradors būs izlecējs ar savu mierīgo un nosvērto dabu. Turpinam meklēt.

Līdz šim brīdim mums jau ir skaidrs, ka gribam vidēja izmēra suni, ar īsu spalvu, vēlams ganu suni, pavisam noteikti tādu, kas ir viegli apmācāms un raksturots kā ļoti inteliģents. Un fonā Kristiānas vēlme pēc trīskrāsaina suņa. Tāds suns, kas atbilstu visām prasībām, nav atrodams. Kādā no kopīgajiem braucieniem, kad atkal krustu šķērsu esam izlasījuši šķirņu aprakstus, nosaku: varbūt mums jāatsakās no idejas par suni, ja jau nevaram atrast tādu, kas visus apmierina. Kristiāna iesaucas: "nu tad vismaz žurciņu!" 

Atsākam meklējumus un es esmu gatava atteikties no savas vēlmes pēc īsspalvaina suņa un pakonsultējoties ar sev zināmu Bernes ganu suņa īpašnieci esmu gatava šo šķirni pētīt detaļās. Kādā no aprakstiem ir minēts, ka Bernes ganu suns ir viens no četriem Šveices ganu suņiem un pavisam īsi aprakstīts arī Entlebuheris. Viss sakrīt: ir ganu suns, ir viegli trennējams un gudrs, ir aktīvs un enerģisks un ir trīskrāsains!! Bonusā mums pavisam svarīgs aspekts - sunim patīk ziema un ne īpaši karstums ;)

Nakamās nedēļas paiet izlasot visu (diezin vai es pārspīlēju) pieejamo informāciju angliski internetā par šo šķirni, jo šķirne, izrādās, nav populāra un salīdzinoši nesen ir atzīta oficiāli par šķirni. Noskatamies visus video, tiekamies ar īpašniekiem un savas šķirnes pārstāvi (tas ir brīdis, kad saprotam, ka Latvijā arī šī šķirne ir reta, tādi te ir ļoti maz un ka kucēnu var nākties meklēt ārpus Latvijas robežām). Nav neviena pretargumenta. Pēc 2 mēnešu izpētes esam izlēmuši par labu Entlebuherim.

Sirsnīgs paldies visiem, kas pēdējo 14 gadu laikā, sākot ar Twix un Ledus un beidzot ar Kendall ir palīdzējuši mums tikt pie sava suņa!