Lapas

pirmdiena, 2014. gada 24. marts

Es joprojām mīlu savu darbu!

"Kā ir? Kā jūties? Grūti nav? Kāpēc tev to vajag? Ko tu iegūsti? Vai ir tā, kā gribēji?"

Šādi un līdzīgi jautājumi sasniedz mani saistībā ar vienu no pēdējiem pavērsieniem manā dzīvē. Jūtos fantastiski! Ja tikai ne tās milzīgas "lomkas" pēc ēst gatavošanas kā baudas, alkas pēc pilnas virtuves ar netīriem traukiem, atkarības no jaunu garšas kombināciju atklāšanas.

bilde no Interneta


Manuprāt, viskrasākās pārmaiņas tomēr Didzim - jāapgūst kā darbojas ātrvāres katls, garšvielu plaukta iekārtojums, bērna drēbju kalamburs un nav jau tālu, ka būs jāpin bizes!
Man pašai, savukārt, jākļūst atkal mazliet organizētākai, nevaru vairs atļauties bērnam gumijniekus uz bērnudārzu vest dienas vidū.


bilde no Interneta


Šorīta ainiņa lika smaidīt un priecāties, ka atradu darba devēju, kurš neskatās pulkstenī un darba vietu, kuru visi darbinieki neatstāj tieši plkst 17:00. Darbavietu postpadomijas valstī, kur saprot, ka bērna koncerts bērnudārzā ir svarīgāks par visu citu, darbavietu, kur darbinieks ir cilvēks nevis tikai ieraksts grāmatvedības tabulās.

Tātad ainiņa: pulkstens ir bez piecpadsmit minūtēm septiņi no rīta, es pamostos bez modinātāja pusstundu agrāk kā nepieciešams. Divu nedēļu laikā kopš manī parādījusies šī rakstura īpašība (iekšējais pulkstenis, nelietis) esmu jau iemācījusies nemēģināt vēlreiz aizmigt un izmantot laiku lietderīgi.

bilde no Interneta


 Kārtoju virtuvi, lēnā garā mēģinu modināt pārmaiņus bērnu un vīru, neviens no kuriem nav atradis vēl savu iekšējo pulksteni.. Atvados no idejas būt 08:00 darbā, kad 07:50 vēl neviens cits no ģimenes nav pamodies. Ķeros pie vīra darba drēbju gludināšanas un ierastajiem draudiem, ka šitā brokastis bērnudārzā var nokavēt. 08:20 abi gatavi doties, vīrs palicis bez ierastā zaļā kokteiļa brokastīs, jo man nav bijis laika to sagatavot, tātad arī es izsalkusi un mazliet īdzīga, ka darbā būšu tik nedaudz pirms 09:00. Vīrs paņem manu atslēgu komplektu, jo būšot nepieciešamība tikt garāžā. Durvis aizveras, abi aizgājuši, es izslēdzu gaismas un .. atceros, ka pie mana atslēgu komplekta taču arī klēpjdatora atslēga, skrienu pakaļ, nepaspēju, šie jau liftā..

bilde no Interneta


labi, neko, atmetu ar roku.. neslēgšu šodien datoru.. lai nu būtu... Izslēdzu gaismas, paņemu dīgstu kasti kolēģiem nogaršošanai, aizslēdzu durvis, dodos uz liftu, lai tur apjaustu, ka manā atslēgu komplektā ir arī manas auto atslēgas.. Kamēr sagaidīju, ka man tās atved darbā biju pusotru stundu vēlāk kā plānoju :P

Pateicoties jaunaja dzīves stilam man ir iespēja, kuru gana bieži izmantoju, katru dienu kājām noiet 2x3km, atgādinājums uzturā lietot nesalīdzināmi vairāk ūdens un bauda komunicēt katru dienu ar kādu no padsmit tiešajiem kolēģiem, kas ir pieauguši cilvēki ar saviem hobijiem, interesēm viedokļiem.

Ļoti forši un, jā, es saprotu, ka šīs ir tikai pirmās nedēļas, bet es patiesi no sirds esmu gandarīta par savu izvēli.

bilde no Interneta



Un kā paskaidrojums ieraksta nosaukumam - man patiesi bija šaubas vai es ar savu "Zviedrijas rūdījumu" mācēšu atkal mīlēt darbu, bet izdodas un labi izdodas!

3 komentāri:

  1. Prieks dzirdēt!!! Tā tik turies uz trases!

    AtbildētDzēst
  2. "Darbavietu postpadomijas valstī, kur saprot, ka bērna koncerts bērnudārzā ir svarīgāks par visu citu,"...

    Liels prieks. Lai izdodas!

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest