Lietuvā viss bija/ir citādāk. Pirmkārt, jūtos patiesi atpūtusies, otrkārt, būt mājsaimniecei šeit ne tuvu nav tik interesanti, iedvesmojoši un bagātinoši kā Zviedrijā, treškārt - jā, atzīstu, gribējās atsākt strādāt un izbaudīt tam līdzi nākošos "labumus", piemēram, vīra gatavotas vakariņas vai arī, ka nav jāgatavo bērns uz bērnudārzu katru dienu.
No dažādām pusēm biju dzirdējusi ne visai glaimojošus vārdus par Lietuvas biznesa stilu un sliecos tiem neticēt līdz kamēr pati nesaskāros ar man līdz šim pilnīgi neiedomājamiem scenārijiem. Neizslēdzu iespēju, ka Latvijā, kur nekad aktīvi darbu netiku meklējusi, jo tas atrada mani pats, tiku dzīvojusi kaut kādā stikla burbulī.
Piemērs nr.1 - esmu vienojusies ceturtdienas vakarā ar potenciālā darba devēja CEO par visām detaļām, pirmdien būtu jāsāk strādāt, piektdienas laikā vajadzētu nokārtot formalitātes ar valsti, taču piektdienas rītā saņemu epastu, ka viņš, redz bez mitas esot domājis par mani un viss joprojām paliek spēkā, bet par uz pusi mazāku atalgojumu nekā pirms ~12 stundām bijām vienojušies. Tā kā uzņēmums patiesi liek manām acīm spīdēt, piedāvāju no savas puses kompromisu, kuram CEO tomēr nepiekrīt un vienojamies sazināties kādreiz nākotnē.
Piemērs nr.2 - tiekos pusdienlaikā ar pašu uzņēmuma investoru, saprotam, ka uztveram lietas līdzīgi un ka ir abpusēja interese sadarboties un tad seko frāze, ka viņš sagaidot, ka mārketinga cilvēks vispirms strādāšot bez atalgojuma un tad, kad sevi pierādīs, tad varēsim runāt par algas apjomu. Uz manu reakciju, ka tad gribu uzņēmuma daļas, neatsaka, bet arī tikai tad, pēc kaut kāda mistiska laika posma, kad viņš būs sapratis, vai viņam deru. Atvadamies. Lai kādam studentam tiek interesants darbs.
Piemērs nr.3 - pēc diezgan gara un ne viegla sarunu procesa esam vienojušās ar uzņēmuma pārdošanas viceprezidenti par abas puses apmierinošiem līguma nosacījumiem. Lai arī mutiski vienojamies par darba uzsākšanas datumu pēc 2 nedēļām, izlemju pāris dienas pirms tam vēl uzzvanīt, lai uzzinātu, ka nez kā tā sanācis, ka visās sarunās aizmirsies pateikt, ka uzņēmums slēdz tikai un vienīgi terminētus līgumus un ir gatavi man nākt pretī un manā gadījumā tas būšot nevis 6 bet 12 mēneši. Parunājos ar uzticamiem lietuviešiem un visi kā viens ieteica bēgt neatskatoties. Nedaudz ar grūtu sirdi, jo piedāvātie pienākumi būtu bijis liels izaicinājums un daudz jauna apgūšana, bet tomēr atsaku, klausot iekšējai balsij un apkārtējo padomiem.
Ir vēl pāris piemēri, bet lai nu paliek. Ir bijis ļoti interesants un nogurdinošs šis pāris mēnešu laiks ar aktīvu "networkošanu". Esmu saņēmusi darba piedāvājumu no zviedru uzņēmuma, kura piedāvājumam ļoti grūti bija atteikt; runājusi personīgi ar kādu no Lietuvas miljonāriem, kurš "pats savām rokām" uzņēmumu attīstījis no 4 cilvēku līdz 5 ar pus tūkstošu darbinieku apmēram un nu ir sapratis, ka jāsāk uztvert uzņēmuma sabiedriskās attiecības ar nopietnāku attieksmi; esmu tikusies ar ļoti strauji augošu start-up dibinātājiem, ar kuriem mums ir saskanējis 1:1 izpratne par "lietu dabu"; esmu bijusi uzņēmuma, par kuru raksta TechCrunch, telpās un jutusi to fantastisko izaugsmes atmosfēru; Lietuvas eksporta balvas vairākus gadus pēc kārtas ieguvēja izpratne par attiecībām ar darbiniekiem man tā arī ir palikusi mīkla; esmu satikusi bezgala daudz ļoti interesantu cilvēku.
Tik daudz kā nekad esmu domājusi par to, kurā tieši sfērā vēlos savu profesionālo dzīvi turpmāk virzīt un esmu atlikusi uz laiku (varbūt pavisam) pāris ar Montessori pedagoģiju saistītus sapņus.
Tagad baudu Viļņas mazos izmērus un to, ka uz darbu ar kājām mērojami vien 3 kilometri vienā virzienā, vēroju kā šoferīši sastrēgumos sevi izklaidē/izmanto lietderīgi laiku un brīnos, ka nemaz nejūtos tā it kā 3 gadus nebūtu bijusi daļa no "ofisa planktona".
Nu re, vīrs sagatavojis vakariņas, kamēr rakstu šo ierakstu!
Izklausās kosmiski.
AtbildētDzēstVai ir iespeja ar jums par so temu aprunaties???
AtbildētDzēstemanuela27@inbox.lv