Kristiānu var dēvēt nu jau par ceturtās kultūras bērnu, jo klāt Latvijas zviedra (Kristiānas ieviests termins) iezīmēm nāk klāt Lietuvas starptautiskās vides garšvielas. Trešās kultūras bērni veido sev raksturīgu kultūru, kas atšķiras gan no dzimtenē gan mītnes zemē dzīvojošajiem.
Pārvācoties no Zviedrijas uz Lietuvu, Kristiānai nācās atvadīties gan no pirmās mīlestības, gan bariņa ļoti labu draugu, kas, saprotams, nav viegli ne bērnam, ne to vērojošajiem vecākiem. Ieguvumi no šādiem dzīves pagriezieniem mums, vecākiem, labi saprotami, bet trūkumu nozīmība ir diskutabla.
Liels bija kārdinājums izmantot tik ļoti iemīļotā RyanAir pakalpojumus, lai aizbrauktu ciemos pie viņas (un pāris maniem ar') draugiem Zviedrijā. Ceļojums tika plānots brīdī, kad jaunajā mājvietā nebijām dzīvojuši vēl pat 2 mēnešus. 
Jāatzīst, ka ceļojums tika plānots arī, lai laizītu manas rētas, kad Kristiāna iesaka paglabāt tikko ceptas kūkas gabaliņu ledusskapī, ja nu kāds no Zviedrijas atbrauks ciemos vai kad skatoties uz ūdensparku no ārpuses apgalvo, ka ies turp tikai tad, kad Zviedrjas draugi būs te, jo viņi bukletā to redzēja un ļoti grb turp tikt. Es nemānos un saku, ka nevaru solīt, ka tā notiks, tāpēc viss, ko varam darīt ir skatīties bildes, kavēties atmiņās (beidzot man tiek stāstīti visādi atgadījumi no Zviedrijas bērnudārza) un pašas braukt ciemos!
Mani mulsināja teorētiskā iespējamība, ka Zviedrijas draugu satikšanas gaidas var kavēt vēlmi veidot jaunas draudzīgas attiecības jaunajā bērnudārzā. Pavisam atvērts jautājums bija par emocijām, kas valdīs meitas sirdī un galvā, kad jau atkal nāksies atvadīties no Zviedrijas draugiem.
Realitātē jaunas draudzības veidojas aplam ātri un to procesu, izskatās, ka Zviedrijas draugu atmiņas vai gaidas neietekmē.
Pavisam jaunas emocijas, par kuru parādīšanās faktu man nebija ne mazāko priekšnojautu, bija atkalsatikšanās prieks! Ikdienā savu bērnu redzu smejamies, bet ne ilgtoši smaidam. Pirmā satikšanās ar vienu no labākajām draudzenēm notika transporta līdzeklī un Kristiānas smaids līdz ausīm un vēl tālāk bija neizdēšams un pārsteidzoši ilgs. Otrā satikšanās ar citām draudzenēm notika milzīgā stāavlaukumā, kad Kristiāna no vienas un abas māsas no otras laukuma puses skrēja ko kājas nes pretī un spiedza aiz sajūsmas līdz sastapās apkampienos!
Par iespēju iet veselu dienu un Zviedrijas bērnudārzu Kristiāna bija pārlaimīga un tāpat bija visi aptuveni 20 bērni viņu satiekot. Audzinātājas bija pārsteigas novērot, ka Kristiāna esot uzvedusies tā it kā nevienu pašu dienu nebūtu bijusi prom. Sākot no 12:00 pievienojos arī es un visu dienu pavadīju baudot interakciju starp Kristiānu un visiem bērnudārza biedriem.
Atkārtota atvadīšanās šķita daudz apzinātāka nekā pirmā, jo tagad jau ir skaidrs kā tas ir ikdienā nesatikties. Kristiāna man ļoti racionāli stāsta, ka tad, kad viņa nākamreiz atbrauks ciemos uz Zviedriju un bērnudārzu, tad Nilu vairs nesatiks, jo viņš jau būs sācis iet skolā.
Pēc atgriešanās Kristānas attieksme pret dārziņu nav mainījusies, bet atmiņas un sarunas par Zviedrijas bērnudārzu, redzēsim, vai būs biežākas vai retākas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru