otrdiena, 2013. gada 26. marts

"Bet manam bērnam neinteresē burti"

Lēnām (liels uzvars, jo jaunā dzīvokļa īpašnieks ir parūpējies, lai pie "pēc 2 nedēļām kopš ievākšanās"solītās (te tev nav Zviedrija, kur solītajam var ticēt) noliktavas un garāžas telpas mēs nebūtu tikuši vēl joprojām) dzīve varētu sākt ieiet kaut kādā nebūt ritmā. Biļetes ciemos pie draugiem uz Stokholmu nopirktas, pāris tuvākās Latvijas apciemojuma reizes arī skaidras, ienākošo ciemiņu grafiks pildās, komunikācija ar vietējiem sit augstāku vilni nekā jebkad Zviedrijā tas bija noticis un es pamanīju, ka esmu pilnīgi atdevusi grožus Kristiānas rokās par viņas aktivitātēm mājās. 


Nekādas mājmācības, tikai "free play", ko tik ļoti propogandē Zviedrijā ir 100% ienācis mūsmājās. Tikai gleznošana, zīmēšana, veidošana, grāmatu lasīšana, ēst taisīšana un  lomu sarunas pašai ar sevi.

Jūtu, ka lēnām varētu atgriezties arī pie manis iniciētām aktivitātēm un mēģinu darīt ko lietas labā. Populāra atziņa pirmsskolas (droši vien jau ka ne tikai ) mājmācībā (arī jau - ne tikai) ir, ka allaž var atrast pieeju bērnam pie viņu neinteresējošiem tematiem caur interesantajiem. Ja bērnam patīk tikai mašīnītes, bet ne mācīties skaitīt - skaitiet mašīnītes; ja trīsgadnieku interesē tikai skaitīt, bet ne gatavot ēst  - skaitiet, cik karotes nepieciešamas pankūku mīklai utt.

Piemēram, Kristāna daudz vairāk aizraujas ar matemātiku nekā ar burtiem (iespējams, jo valodas izaicinājumu ikdienā gana). Kādu dienu bērnudārza audzinātāja stāsta, ka abas darbojušās ar angļu valodas vārdu sākuma burtiem un man iedegās panika par zūdošo latviešu valodu. Uzaicinājumu darboties ar klasiskajiem Montessori valodas materiāliem bērns noraidīja, tad es atradu veidu kā caur matemātiku tikt līdz burtiem. 


Izmantojām iepriekš pirmsrakstīšanas vingrinājumu ietvaros sagrieztās krāsainā papīra un avīžu strēmeles



Ar līmi uzvilku burtu siluetu uz papīra un Kristiānai bija jānovērtē, cik garš papīrs nepieciešams, lai salīmētu burtu. Es gan šitik gudru pamatojumu viņai nesaku, vienkārši ierosinu līmēt burtus.
Daži  aprēķini uz aci bija krietni precīzāki par manējiem :)


12 comments:

  1. Jauka ideja. Mūsmājās ir pretējā lieta un arī Montesori kabinetā principā šobrīd meita negrib darboties ar matemātiku. Viņai lasīšanas čakra atvērusies. Bet tikko nāca ideja, ka var taču skaitīt burtus vārdos, zilbes. Un jā, zilbes skaitot, arī būs vēl viens "zaķis nošauts" - mēģinās redzēt vārdos zilbes vairāk kā tagad.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. jā, es noteikti rosinātu uzaicināt saskaitīt burtus vārdos, kur visi burti labi zināmi! ja neatsaucas - tātad nav laiks - bet liela iespēja, ka atsauksies :)

      Dzēst
  2. Jā, man vislaik uz mēles tāds jautājums - redzu ka montessorās mammas tā pamatīgi pieķeras tiem mācībmateriāliem un piesviež darbošanās un uzdevumus, katru darbību pēta un mēra un vispār rada priekšstatu, ka visu laiku kaut ko mazajam māca. Vai tas pieder pie lietas, vai tas tik` tā no blogu kontekstiem tā izskatās? Cik daudz Montessori tiešām pieļauj brīvo spēlēšanos un cik daudz materiālu mēdz būt improvizētu (nevis speciāli gatavotu)? Es neesmu ne piekritēja, ne pretiniece, taču, cik noprotu Valdorfā viss tiek tīšām lēnināts, bet Montessori tīšām steidzināts? Vai es pareizi saprotu?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Mums šodien kā reiz Twitterī par šo attīstījusies bezgala gara diskusija (ko var redzēt ikviens, ja pameklē tur @lksolima) un šobrīd vairs nav spēka to pārnest te. bet ļoti šķiet, ka vajadzētu, sevis pašas labad :)

      Vienīgais, ko noteikti gribu uzsvērt jau tūlīt un tagad - Montessori nekas !!! netiek steidzināts, bet saskatot bērnā impulsu, tas tiek iztulkots kā interese (citāts no Zanes http://dargumi.blogspot.com/ Twitter diskusijas pienesmuma)par konkrētu tematu - viņam tiek piedāvāti piemēroti materiāli.

      Ja Kristiāna būtu atteikusies līmēt tos burtus, es nebūtu uzstājusi - bet, jā, es noteikti labprāt piedāvāju iemīļotām nodarbēm citus "tvistus", kas kā likums ir saistīti ar to, ko bērns mazāk dara.


      Vēl ir fakts, ka Montessori pieeja no Montessoti pieejas ļoti atšķiras. Nemaz nerunājot, ka mājās un skolā ir atšķirības, ir milzīgas atšķirības starp, piemēram, klasisku Montessori dārziņu Viļņā (lai gan Montessori laiks ir tikai no rītiem, pēcpusdienās ir iespēja darit arī ko citu) un
      "labu" Zviedru Montessori dārziņu, kur daudz vairāk ir brīvā spēlēšanās untaml.

      Man personīgi ir aizspriedumi pret visu dienu "brīvo spēlēšanos", jā. Es ar to strādāju :D

      Klasiskajā Montessori visi materiāli ir speciāli gatavoti,laiks un vieta improvizācijai ir citur, Kur? Tas atkarīgs no konkrētās mājas un skolas:)

      Dzēst
    2. Tā... Mēģināju salasīt to Twitterdiskusiju, bet daudzu mammu teiktais ir privāts un tātad, neredzams, tāpēc sanāca tā saraustīti pašai piedomāt pusi. :)
      Man IR tā grāmata latviešu valodā par Valdorfpedagoģiju. Un ir par Montessori. MAN tuvākas ir Valdorfidejas. Neesmu akla valdorfiste un daudz kas, ieskaitot reliģiskās lietas un konkrētos pasaktēlus, mani neuzrunā. Mani vispār neuzrunā neviena pedagoģijas metode, kas norāda, kādiem jābūt mācībmateriāliem ( rotaļlietām, to krāsai, formai - jo pasaule ir tieši TIK ĻOTI dažāda un pretrunīga savās krāsās un attieksmēs, ka iemācīt vienu priekšstatu par to man liekas neloģiski). Montessori tie ir neskaitāmi ģeometriski veidojumi, kartītes ar attēliem, riņķis gadalaiku apgūšanai, (kas liek aizdomāties, kā gan pie joda gadalaikus apgūst visa pārējā pasaule? )
      Valdorfā tās ir sūnu,vilnas lellītes, fejas, laumiņas un rūķi, kas, savukārt, ir otra galējība, taču, man kā lauku cilvēkam daudz pieņemamāka liekas dabas materiālu izmantošana bērnam augot, jo lielāko daļu laika bērni pavada dabā pa īstam un tur nav nedz rozā torņu, nedz zelta pērlīšu vijuma...

      Kamēr Montessori spēlējas par un ap pamatkrāsām un to veidotajiem toņiem, Valdorfā pieņemama ir pasteļu varavīksne. Maigas krāsas. Dabīgu izejvielu krītiņi un citi rakstāmpiederumi, turklāt melnās krāsas līdz noteiktam vecumam "nav" ( kas man liekas absurdi, jo kamōn, oglēm un kurmjiem tad kur dēties?)

      Patiesība, kā jau tu minēji, varētu būt kaut kur pa vidu. Jo pedagoģijas abas šīs radušās laikos ar pavisam citiem materiāli tehniskajiem nodrošinājumiem un pasaules tempu.
      Neaizmirstu arī to, ka jau no pirmās dienas mēs patiesībā apzināti veidojam sev pieņemamu vidi savam bērnam. Un lielākā māksla tajā visā laikam ir pamatīga diplomātija. Jo, ja salīdzinām šīs divas pedagoģijas un to fundamentālos uzstādījumus, tad mūsdienām īsti neder ne vieni ne otri.

      Es, godīgi, dreifēju pa vidu. Šad tad vairāk tomēr piesliecoties Valdorfam. Sevišķi pēc tā raidījuma LR1, kur bija visa Montessori LV elite! :D Un, es negribu nevienu aizskart, bet nu izklausījās, ka mammas mērās ar bērnu zināšanām un tas "ovoīds" - tas man joprojām džinkst ausīs kā perfekts situācijas "much too much" atgādinājums!
      Dod, die`s, izaudzināt bērnu tā pa vidu starp tiem ovoīdiem un liegumiem lasīt. Tāds man šī brīža uzstādījums.

      Dzēst
    3. Ā, un aizmirsu piebilst, ka Valdorfā lielākais uzstādījums ir NERADĪT PRIEKŠSTATUS! Un tas nu gan 100% atbilst tam, kā jūtos (lai arī protams nekādi nevaru pasargāt bērnu no savas ietekmes it visā) :)!Un tāpēc viņi neatzīst ka bērni līdz 7 gadu vecumam savā absolūti tīrajā pasaulītē un prātā iesūc citu cilvēku izveidotus tēlus. Līdz ar to, tiem, kas piesliecas Steinera idejām, lielākā daļa Montessoriskā liekas kā šausmas Gobu ielā...
      Un grāmatas Valdorfā neatzīst, jo tās ir radījis kāds cits.

      Dzēst
    4. Paldies, Laine, ka jautā un dalies pārdomās:)

      Jā, es mājās eju vidusceļu. Mani kā pieaugušo ļoti uzrunā Montessori pedagoģijas strukturētība, man skolā gāja viegli, bet,ja es būtu mācījusies Montessori skolā, tagad būtu ģēnijs :D

      Redzu, ka mans bērns, lai arī spēj noturēt uzmanību bezgala garus laikus un bd darbojas ar arvien jauniem Montessori materiāliem un novēroju viņā arī Montessori atpazītos sensitīvos periodus, kļūst par pavisam citu cilvēku tikko kā nokļūst ārā. Tāpēc tā 100% es būtu gatava parakstīties tikai uz brīvdabas pedagoģiju, tomēr LT tādas nav un SWE, kad dzīvojām, pie bd izvēles izdarīšanas nezināju par to eksistenci.

      LT bija izvēle starp klasisko starptautisko bd, kuru vispār nemaz neapsvērām un starptautisko Montessori, Valodorfs angliski te nav, bet tas bija mums vairāk kā skaidrs, ka pēc lv un swe valodām viņai vajag angļu, ne lt :)

      Te ir vēl viens starptautiskais dārziņš, par kuru ir labas atsauksmes, un man tik svarīgā "community" sajūta, kas klasiskā Montessori reti kad ir, bet izdarīt lēmumu par labu tam traucē daži loģistiski mīnusi kā arī doma, ka Valdorfskolā viņu ņems jebkad, bet, ja gribēsim Montessori skolu - tad obligāts priekšnosacījums, vismaz cik esmu saskārusies - ir Montessori bd pieredze.

      Dzēst
    5. Es to raidījumu neesmu dzirdējusi. Vakardienas Twitter sarunā es bieži pamanīju, ka mēs katrs skatamies no savas prizmas un neredzam otras puses vērtību. pazīstot tās mammas personīgi, es drīzāk domāju, ka tas ko tu dzirdēji bija viņu sajūsma par to, ka viņas ir atklājušas Montessori pedagoģiju savā dzīvē. Tā sajūta ir neaprakstāma un gribas apzeltīt visu pasauli ar to :D Nezinu kādā kontekstā tika pieminēts ovoīds, bet ir tā, ka bērniem ļoti patīk jauni vārdi, jebkādi - un tikai mums tas ovoīds izklausās nez kā, viņiem tas ir vienkārši viens no jaunajiem vārdiem un ja jēdzienu ir apguvuši pirmsskolā, tad ģemetrijas stundās būs vieglāk :)

      Dzēst
    6. NERADĪT PRIEKŠSTATUS izklausās tiktāl labi. Bet kā tad ar visiem filca rūķiem un fantāziju pasakām, kas tik populāras Valdorfā?

      Man šķiet, ka neradīt priekšstatu nav reāli, tāpēc labāk radīt labu priekšstatu :D

      Vai tu zini kā Valdorfpedagoģijas iestādēs notiek tas, kas Montessori iet zem "Es varu pats" vai "ļauj man izdarīt pašam"?

      Dzēst
    7. Sev par ļoti pieņemamu esmu izvēlējusies modeli, ka bērns darbojas ļoti Valdorfistiski mājās, plastmasas rotaļlietas nav principā nemaz, ja gribas "spēlēties" tad ir galda spēles vai Montessori iedvesmoti "darbiņi" ai arī Valdorfiedvesmotas aktivitātes :)

      Dzēst
  3. Lielākā un galvenā abu pušu atšķirība ir intelektualizēšanā: Valdorfā līdz 7 gadiem pieņemts, ka bērns pasaulē skatās tikai savām acīm un apgūst to brīnumu, ko sauc par savu ķermeni un tā mijiedarbību ar vidi, tikmēr Montessori (cik saprotu) tic, ka lielākais smadzeņu potenciāls ir līdz 6 gadiem un tad arī jāpaspēj maximāli ielikt iekšā.
    Nezinu nevienu bērnu, kam piedzimstot būtu svarīgi strukturēties, kārtot un nolikt vienuviet. Esmu ievērojusi, ka Montessori mammas ļoti lepojas ar to, ka atvases vislaik kārto māju!:D Kas ir ļoti forši, ja galvenais uzstādījums ir kārtība. Bet ieejot mežā tādu pedantisku plauktu nav. Tāpēc mums te uz laukiem tie uzstādījumi savādāki :D

    Arī Valdorfā ir sensitīvie periodi.
    Šobrīd, cita starpā,ievēroju dēlam (5 gadi) sensitīvo periodu uz burtiem. Pa pāris nedēļām darbošanās ar uzdevumu grāmatu, viņš tikko sāk burtot kopā pirmos vārdus. Pāc Valdorfa mani sistu krustā, jo grāmatām nevajadzētu būt mazā tuvumā, lai mežu un putnus viņš mācās mežā nevis tajās... Taču realitāte mūsmājās cita. Mums ir gan grāmatas gan multfilmas ( ar saviem tēliem), kuras skatāmies dēļ valodām. Jo piesliecos Montessori, ka valodas vislabāk iekaļas agrīnā vecumā. Arī pārējais noteikti, bet tad jājautā par mērķiem - kāpēc vecāki grib lai viņu bērns būtu maximāli intelektuāls? Kāpēc viņam jau 4 gados jāzina, ka olai ir ovoīda forma?

    Mēs te runājam par šīm divām galvenajām reliģijām (jo būsim atklāti - tādas tās tendējas būt), bet ir taču virkne pa vidu... Jēnas plāns un Reggio Emilia, utt...

    Bet katrā ziņā man liels prieks, ka uz visiem maniem Valdorfjautājumiem mīļuprāt e-pastiski vienmēr atbild valdorfpedagoģe Ilze no
    http://krasupedas.blogspot.com/

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest