otrdiena, 2013. gada 19. marts

Palīdzēt 4gadniekam izdarīt pašam

Sekot Montessori pamatprincipam "palīdzi man izdarīt pašam" sākām, kad Kristiānai bija 8 mēneši, iedodot viņai rokās pašai savu karoti īstā ēdiena ēdienreizēs un ļaujot viņai ar to darboties. Pirmo mēnesi sienas bija netīras, bet 9 mēnešu vecumā Kristiāna jau valdīja pār savu karoti!

Allaž ļāvām pašai ģērbties, cik nu tas katrā vecumposmā bija fiziski iespējams, vajadzēja tikai atcerēties, ka jāieplāno nedaudz vairāk laika, lai divgadnieks pats saģērbtos.

Jāatzīst, ka, jo lielāka viņa aug, jo grūtāk ievērot šo Montessori pamatprincipu, jo tagad viņa patiesi var izdarīt pilnīgi visu, pretī runāšanu ieskaitot.

Viennozīmīgi ticot, ka ir vērts nesteidzināt bērnu (ļaut izpētīt skudru ceļu, puķes ziedlapiņas un sniega krāsas) un nav vērts viņa vietā darīt lietas, ar ko pats var tikt galā, pēdējās nedēļās apzināti eksperimntēju un sekoju līdzi, cik laika kurai aktivitātei nepieciešams.



Darbadienu rīti netiek iekļauti eksperimentā, tie vispār netiek pieskaitīti normālai dzīvei, bet ņemot par piemēru brīvdienas dienasvidu, kad jāsataisās ziemas sezonā (!) uz ārā iešanu, no brīža, kad es saku, ka tagad jādodas, paiet vismaz 1 stunda, līdz Kristiāna ir gatava. Un šīs stundas laikā es ik pa brīdim atgādinu, kas ir mūsu mērķis. Eksperimentus turpinu, interesē, vai ir iespējams iztikt vispār bez atgādinājumiem.

Savukārt no brīža darbadienas vakarā, kad saku, ka jādodas tīrīt zobi un gatavoties "pasaku laikam" paiet apmēram 2 stundas līdz Kristiāna ir gatava klausīties pasakas un tiek izmantoti visādi negodīgi paņēmieni no meitas puses, kā uzaicinājums padarboties ar Montessori materiāliem ap desmitiem vakarā. Vakaros atgādinājumi ir krietni retāki nekā no rītiem.

Lai arī neteidzināšana un ļaušana aizņem kopumā daudz vairāk laika, tā tomēr ir nervus saudzējoša pieeja. Ja sāku steidzināt, pati uzvelkos, bērns, protams, arī, galu galā gatavas varbūt esam nedaudz ātrāk, bet abas satracinātas. Lēnām mācos, ka bērns ļoti savlaicīgi jāinformē par plānoto un kamēr tiek pabeigts "vēl pēdējais zīmējums", vai notiek cīņa ar sarežģītu apģērba gabalu, es daru savas lietas un mēģinu ļaut bērnam "augt".


6 komentāri:

  1. Milzīgs paldies par šo atgādinājumu!!!

    AtbildētDzēst
  2. Daiga vārds vārdā pateica to pašu, ko arī es gribēju teikt. Paldies, ka šeit raksti. Ir jauki, ka kāds ik pa laikam atgādina to it kā, pašsaprotamo, kas ikdienas steigā tomēr bieži piemirstās :)

    AtbildētDzēst
  3. Kaut es būtu tik pacietīga mamma!!!! Bet laikam jau katram bērnam savējā vienalga labākā!:) Paldies par atgādinājumu!:)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. neesmu es ne tuvu vienmēr tāda :) šis ieraksts, piemēram, tapa tieši laikā, kad vajadzēja saglabāt pacietību un kā atgādinājums sev :)

      Dzēst
  4. Mana pacietība vienmēr beidzas ātrāk nekā 2hx3... Diemžēl. :(

    AtbildētDzēst
  5. mums tas pats. darbadienu rīti nav pieskaitāmi pie normālas dienas daļas.
    Bērnudārzā ģērbšanās arī galīgi garām.
    Bet pārējā laikā, jā, mēģinu ļaut bērnam "augt" :)
    meitai arī 4 gadi :)

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest