Kultūras atšķirības bērnu uzvedībā

Meita no rīta pilnīgā neticībā, nevis sašutumā, bet pilnīgā paļāvībā uz mani, saka: "atkal ziema?" It kā sašaubījusies,  ka viss, ko esmu stāstījusi par to, ka ir atnācis pavasaris un cik ilgi vēl jāgaida līdz ziemassvētkiem, ir taisnība. Nulle grādu ārā, puteņo. Vējš tāds, ka atcēlu savus plānus doties uz Stokholmas centru. Arī slēpņot, izskatās, ka vakarā tomēr negribēsies. Tad nu jāķeras pie cita rakstura izklaidēm, bet pirms tam vēl pārdomas par kultūras atšķirībām un to izpausmēm bērnu uzvedībā (izlase nav pārāk liela, tomēr tendences ir pārsteidzoši spilgtas).



Nezinu vai tas ir par kultūras atšķirībām, par iekodētām vērtībām, vai par ko citu, bet ciemošanās ar latviešu ģimenes bērniem ir  sirsnīgāka, priecējošāka, mazāk sagatvošanās enerģijas prasoša un ilgāku pozitīvo efektu atstājoša. Latīņamerikāņi atnāk uz spēļu randiņu, izjož visu māju 10minūtēs, pavirši izpēta sagatavotās aktivitātes un tad uztaisa mega skandālu, ka nav baltās krāsas, ar ko krāsot (pēc 20min brēkšanas man ienāca prātā piedāvāt skūšanās putas baltās krāsas vietā), beigās pavada visu vakaru krāsojot un ēdot. Tiesa, Kristiāna tieši pie latīņamerikāņiem visvairāk grib iet ciemos. Zviedri ļoti nosvērti un mierīgi tikai ar pierunāšanu ļaujas izpētīt un iemēģināt sagatavotās aktivitātes, nosvērti sēž vienā vietā, ārdās tikai tam paredzētajā vietā un pēc daudzskaitlīgiem uzaicinājumiem, lielu daļu laika pavada kārtojot pašu pavisam nedaudz sajaukto māju, atzīstas par izsalkumu tikai, ja tiek piedāvātas pankūkas. Viss ir forši, tikai Kristiānas kautrīgums un zviedru kautrīgums noved pie netipiski  mierīgas pēcpusdienas. Latviešiem nekādas aktivitātes nav iepriekš jāsagatavo, viņi paši atrod ko darīt, kā sevi izklaidēt, nāk paprasa, ja kautkas trūkst, neēd gandrīz nemaz, ir priecīgi pēc noklusējuma un aiz sevis atstāj lielu enerģijas lādiņu.