Mēģinu pieradināt māju

Šodien reizē ar mitekļa ģenerāltīrīšanu mēģinu "pieradināt" to
emocionāli jūtos te labi (jo īpašs ir kamīna nopelns), par spīti tam, ka iztrūkst  mūsu skaistais Salaspils dārzs, bet fiziskā pievilkšanās man (Didzim un Kristiānai šādas pretenzijas nav parādījušās) ar šo māju izpaliek. 


Joprojām nespēju atrast ideālo mantu izkārtojumu pa zonām un telpām. Virtuve cik necik ir iekārtota ērti un, kopš bija jāaizvāc kviešu produkti nost no acīm, pat augstie skapji aizkrāmēti. Citās telpās daudz tukšu plauktu un tikpat daudz mantu, kas nav atradušas savu vietu. Tas pats attiecas uz āra teritoriju. Tik daudz ideju, ko īstenot (labirinti, āra zīmēšana, āra lasīšana, fiziskie šķēršļi), lai Kristiānas laiks ārā būtu vēl fantastiskāks, bet kaut kā nemāku apgūt to zemi, kas visriņķī mājai un lietojam aktīvi tikai to, kas ap terasi. Skaidri jūtams, ka ar mājas arkitektu mēs nebūtu bijuši uz viena viļņa.. 


PS. Vakardienas lidojums uz Zviedriju, kad lidmašīnā bija neskaitāmi spāņi bija ārkārtīgi patīkams! Visu laiku kāds pieteicās palīdzēt pacelt somu, nonest ratus, nomierināt bērnu :))