Šausmīgi garajā un nogurdinošajā atpakaļceļā no Norvēģijas uz Zviedriju (ceļojuma apraksts vēl sekos), kad Kristiāna gulēja, mēs nolēmām
ka varētu pa ceļam ieturēties McDonalds. Brīdī, kad apstājāmies un pasūtījums jau bija saņemts (ieskaitot litru coca-colas :)), Kristiāna pamodās un uztaisīja milzīgu kašķi, kas izskaidrojams gan ar ilgo laiku mašīnā, gan izsalkumu - mēs pieņēmām lēmumu, ka mūsu abu vcāku nogurums un izsalkuma pakāpe ir tik liela, ka nespējam bērna labā atteikties no McDonalds un gājām visi iekšā tiesāt savas pusdienas. Bērnam paņēmām līdzi piknikam sagatavotos kartupeļus un puķkāpostus.
Kad pirmais izsalkums remdēts, Kristiāna pamanīja, ka mēs ēdam ko citu nekā viņa. Sākām pamatot, kāpēc tā un šitā, uz ko bērns vien noteica: Es esmu liela. Visu saprotu. Un man labāk garšo jūsu kartupeļi.
Tālāk pusdienas sastāvēja no viņas puķkāposta un ik pa laikam frī gabaliņa un noslēdzās ar 3 kumosiem burgermaizītes... 1:5 šķaidīto coca-colu ar ūdeni tomēr izdevās neiedot :)
Šodienas testa brauciens garām McDonalds ļāva uzelpot - bērns nepieprasīja uzreiz iet iekšā un ēst (tātad prečuzīme nav vēl iesēdusies pietiekami dziļi), pusdienojām Pizza Hut - zviedru picas iestādījums, kurā, man par ārkārtīgu pārsteigumu un prieku, ir iespējams izvēlēties parasta izmēra picu un palūgt, lai tā tiek uzcepta no bezglutēna miltiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru