Lapas

otrdiena, 2016. gada 2. februāris

Viss (atkal jau) ir savādāk

Kad sāku rakstīt šo blogu, tikko pirmo reizi kā ģimene bijām izkāpuši no savas ierastās komforta zonas, pārcēlušies dzīvot Stokholmā, es biju aizgājusi no (reiz) ļoti iemīļota darba un no darbaholiķes, kas nemāk gatavot neko citu kā mafinus, pārvērtusies par pilnas slodzes mājsaimnieci ar Montessori pedagoģiju kā galveno hobiju. 


Lai ieraksts nav tikai teksta blāķis, vizuālie izskaistinājumi no mūsu nesenākajiem piedzīvojumiem

Šobrīd blogu par Montessori pedagoģijas izpildījumu mājas apstākļos latviski ir bezgala daudz (pretēji laikam, kad sāku rakstīt), neredzu vairs pievienoto vērtību par to izsmeļoši rakstīt, sevis izdomātās receptes allaž slinkums piefiksēt, lai gan arī tas noderētu sev un tiem, kas man epastos ik pa laikam uzvaicā idejas un galu galā esam atpakaļ Latvijā. Idejas bērnu ballītēm pilns internets un vispār neko jaunu es nevaru pateikt. Biju izlēmusi (vēl nesen) vairs nerakstīt.




Tomēr kolēģe, ar kuru kopā roku rokā, plecu pie pleca "ejam  cauri" emocionālās inteliģences trenniņprogrammai gada garumā, atrunāja. Ja reiz blogs man bija kā saiknes uzturēšana ar Latviju, "vēstules radiniekiem un draugiem no svešuma" un Montessori pedagoģijas ideju popularizēšana, tad tagad te krāsies nestrukturizēti sīkumi, kuri ir par garu priekš Facebook ieraksta.  Facebook esmu aktivizējusi "sekošanas" iespēju savam personīgajam profilam, ja nu ir interese sekot maniem publiskajiem ierakstiem, kas pārsvarā ir par izglītības un/vai Montessori tēmām.




Rakstīšana ir terapija, tas ir laiks sev, tā ir reflektēšana (latviski to sauc kautkā pareizāk?), kas savukārt dod iespēju saprast labāk sevi un pasauli, tā ir iespēja pašam palasīt uz atpakaļu kā tad mums ir gājis un novērtēt izmaiņas. 





Kapēc tomēr rakstīt pubisku blogu, nevis privātu dienasgrāmatu? Atbilde ir pavisam īsa - iespēja iedvesmot, bieži pat neapzināti, bloga pastāvēšanas laikā esmu saņēmusi daudz privātu ziņu no sev zināmiem un, šķiet, vēl vairāk no nezināmiem cilvēkiem ar paldies vārdiem par to, ka dalos, ar pastāstiem, ar aprakstiem par to, kā bloga ieraksti pamudinājuši uz kaut ko jaunu. Viena no manām vērtībām (kā nesen tika atklāts un formulēts) ir dalīšanās pieredzē un emocijās ar apkārt esošajiem līdzcilvēkiem un blogs ir ideāls formāts.




Par Montessori te ierakstu būs aplam maz, receptes ceru atjaunot, zinu, ka daudziem no jums ir aktuālas lēnvāres katla izmēģinātās receptes, bet ceru, ka būs par multilingvālismu, par ceļošanu, par mūsu ikdienu, par emocionālo inteliģenci, par smadzeņu darbību, par galda spēlēm un visiem citiem mūsu hobijiem.




Pirms kāda laika saņēmu ziņu no draudzenes, ar kuru vispirms iepazināmies virtuāli, jo viņa sekoja manam blogam, tad pāris līkloči mūsu virtuālajā draudzībā un nu jau viņa ir viena no iemīļotākajām Kristiānas angļu valodas skolotājām: 



"Labvakar! Rakstu, lai pateiktu paldies par iedvesmošanu! Tava mīlestība pret aukstumu liek saņemties pat caur bildèm vien! Paldies, ka dalies sociālajos tīklos un mudini citus arī iet ārā neskatoties ne uz ko! "


Tā nu cerībā uz savstarpējas iedvesmošanas turpināšanos ar jums visiem, mēģināšu biežāk te iegriezties. Solīts makā, kā zināms, gan nekrīt ;)

2 komentāri:

  1. Izlasot šādu virsrakstu, paspēju jau padomāt, ka atkal Jūs vēji nes prom no LV. ;) :p

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. haha! Tu ko, pat gads tak vēl navp pagājis :D Ir pat draugi, kas vēl te nav satikti ;)

      Dzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest