Es zinu, ka katram sava taisnība un otra ādā nekad neielīdīsi,
bet man sirds lūzt skatoties uz tiem mazuļiem, kam vēl pat 18 vai 24 mēn nav, bet kuriem jāiet uz dārziņu, kurā neviens nerunā viņu valodā un jāpavada tur 8 stundas dienā. Gadīga meitene no Brazīlijas, tik tikko pārvākusies uz Zviedriju, vispār raud teju visu dienu. Un tie nav bērni, kuru vecāki šādi rīkotos finansiālu apsvērumu dēļ. Vai tad fakts, ka bērnam vēlme pēc socializēšanās rodas aptuveni 30mēn vecumu tiek rūpīgi slēpts no mammām?
Bet nu par to, par ko zinu ko saku - šorīt, kad stāstu Kristiānai, ka viņa var izvēlēties gulēt pusdienlaiku vai nē un ka es būšu viņai pakaļ ap 14iem, viņa man skumjām acīm saka, ka saprot un ka gaidīs. Tātad piefiksējam šo kā pirmo dienu, kad man palika skumji par šo visu. Nu neko. Aizvedu, atvadamies, Kristiāna aši atrod Reičelu un apskaujas (Kristiānas mīļākā audzinātāja no šodienas ir uz pilnu slodzi!!), tomēr pakaļ izlemju aizbraukt stundu agrāk kā esam runājušas, jo nav mierīga sirds. Ierodos dārziņā un ieraugu savu mīļumu čučam saldā miedziņā. Neesot visu dienu ne raudājusi, ne kā citādi bijusi neapmierināta. Braucu mājās un braukšu vēlāk atkal - ap laiku, kad launags būs paēsts.
Ir, ir tā, ka mammas gatavība palaist bērnu uz bērnudārzu (ja tas notiek sakarīgā vecumposmā) korelē ar bērna jušanos labi tur, bet šodien mani pārsteidza nesagatavotu fakts, ka es biju vairāk sabēdājusies, kā bērns! :))
Un pagaidām arī apstiprinās mans minējums par to, ka nav 100% taisnība apgalvojumam, ka visi bērni līdz ar iešanu dārziņā sāk ļoti daudz slimot un ka esot normāli vismaz pusi laika noslimot.
:) Vai, cik paziistamas mammas izjuutas... Viss buus kaartiibaa! D.
AtbildētDzēstLaura L: zini, Līgucīt, esmu pie sevis tik daudz pērusies par lietām, ko raksti, bet jau kādu laiku cenšos neakcentēties, jo saprotu, ka tā vienmēr bijis un būs un ka diemžēl mēs neko nevaram mainīt. Izņemot to, ka pret saviem bērniem esam un varam būt citādākas nekā pārējais lielais %... (runā lietpratēja :)) Lūk, ar to gribu teikt, ka dalu Tavu sāpi un esmu lepna par Tevi :)
AtbildētDzēsttiešām paldies Tev par šo stāstu, jo man liekas līdzīgi. Katru reizi, kad ir kāds stāsts par harmoniskām attiecībām un situācijām sadzīvē iepretim visiem tiem - "palaiž bērnu dārziņā - noteikti slimos" etc. Tiešām super, ka dalies ar saviem stāstiem :)!
AtbildētDzēstNu jā un par tiem mazuļiem, kuri jāpiesaka dārziņā, kamēr vēl Tests nav nožuvis... šeit ir tāpat. Bet šeit viss ir pakārtots Darbam un Eiropai. Mans bērns nekur vēl nav pieteikts. Vispirms gribu pati ar viņu satikties un iepazīties. Kā vīrs saka "nāks problēma, tad risinās!" :)