Kempingošana mežā un kultūras atšķirības

Ikdienā, protams, saskaros ar kultūras atšķirību izpausmēm, sekām un smieklīgām situācijām un mēģinu tās atpazīt, būt atvērta un nenosodoša. Izdodas aizvien biežāk. Svarīgākais ir atpazīt, ka situācijas iemesls ir kultūratšķirības un nevis indivīda personība vai attieksme. Reizēm neizdodas. Reizēm neizdodas apzināti, kad ir no sirds dusmas un pārliecība, ka latvieši dara vispareizāk, bet reizēm pilnīgi neapzināti sanāk ļoti izbrīnīties par citu kultūru ieradumiem, paražām un atskaites punktiem. 

Šodien runāju ar paziņu no ASV par savu pieredzi ar kempingošanu kopā ar trīsgadnieku, par fantastiskajiem ieguvumiem emocionālajā ziņā, par loģistikas apsvērumiem un bērna nepārtraukto sajūsmu par dzīvošanu teltī mežā.
Paziņa, kas nekad pati nav teltīs palikusi un īsti nav piekopusi (kā šo saka pareizi latviski?) aktīvu dzīves veidu svaigā gaisā, bet labprāt ļautu savai meitai to prieku, vismaz vienu reizi izmēģināt, palikt pa nakti teltī, man jautā kā tiek risināts tualetes jautājums. Par jautājumu, iespējams, mazliet samulstu, bet saku, ka ja nav pieejama "meža tualete" (Zviedrijā tās ir ļoti izplatītas, par tīrību rūpējas pašvaldība, reizēm tās ir pat aprīkotas ar antiseptisko gelu un tualetes papīru) parasti atrod mežā tālāku nostūri, krūmus un lieta darīta. Nē, tas tomēr neesot iespējams, viņa man saka. 

Uz manu izbrīnu izrādās, ka... vienvārdsakot, paldies maniem vecākiem, ka ir mani iemācījuši nokārtoties mežā, jo, izrādās, ir daudz cilvēku, kas to fiziski nemāk. Tagad arī saprotu, ka tik daudzas mammas laikā, kad atradina savus bērnus no autiņbiksītēm, saka, ka neiet ārpus mājas, vai ņem līdzi saliekamo podiņu, jo pašas nemaz nenojauš, ka var to izdarīt arī savādāk.

Šī bija reize, kad nespēju noticēt, ka mani neķircina. Labi, ka blakus bija cita paziņa no ASV, kas pat zināja terminu "čurāšanai mežā" un atzina to par normālu praksi un man neradās greizs priekšstats par amerikāņiem :)