Valentīndienas vakaru apzināti izvēlējāmies nepavadīt divatā, bet svinēt visi kopā, jo mūsu ģimenē (un vēl pat pirms tās) šī diena ir ne tikai romantiskās mīlestības diena, bet arī draudzības, mīļuma un sirdssiltuma diena. Ja nebūtu iespējas tikt uz iknedēļas randiņiem ar vīru, iespējams, sajūtas būtu savādākas.
Kad bija paēstas vakariņas, tad, baudot desertu, vēram vaļā pastkasti un lasījām par ko esam bijuši pateicīgi, priecīgi vai laimīgi tālajā 2014. gadā. Zīmītes sagādāja daudz prieka, gan - kā jau paredzēts - jo tās atgādināja par mirkļiem, kas bija aizmirsušies un ir patīkami kavēties jaukās atmiņās, bet arī, pastkastes saturs radās laikā, kad Kristiāna sāka rakstīt latviski un tagad dažas ziņas bija izlasīt diezgan izaicinoši, kas sniedza daudz smieklīgu situāciju.
Esmu pamanījusi plašajā internetā, ka šāda un vai līdzīga ideja tiek īstenota dažādās formās un laikos - Pateicības dienā, liekot uzsvaru uz "pateicīgam būt" aspektu; vecgada vakarā, ar ideju aiznākamo jauno gadu sagaidīt kavējoties atmiņās par jaukajiem mirkļiem aizvadītajā gadā, savukārt mums visdabiskāk šī tradīcija iekļaujas Valentīndienas sajūtās.
Pastkastīte tagad stāv atkal redzamā vietā mūsu dzīvojamajā telpā un, protams, meita ar vislielāko aizrautību katru dienu atrod ko ierakstīt vēstulītē; man ir patīkami pakavēties pie jaukajiem dienas mirļiem pirms aizmigšanas un gan jau šajā pastkastē vīra vēstuļu proporcija būs lielāka kā iepriekšējā, jo viņš, lai gan izbaudīja lasīšanas procesu un kavēšanos atmiņās, ir viskūtrākais uz jauko brīžu piefiksēšanu rakstiski :)
Lai jums izdodas atrast dienā laiku un enerģiju pamanīt jaukos un sirsnīgos mirkļus!
Ooo! Ļoti interesanti! Nu varbūt pēc gada vēl var atcerēties, kas rakstīts, bet pēc 3 vai 4, jā, tad jau gan rokraksts kādam mainījies, gan aktuālais... :)
AtbildētDzēst