Salātu mērces ir man mistērija

Bērnībā pazinu tikai viena veida salātu mērci: krējums! Pusaudža gados, šķiet, uzzināju, ka krējumu var atjaukt ar kefīru. Tagad, mēģinot ēst vairāk zaļbarības sastopos ar faktu, ka nesaprotu salātu mērču pagatavošanas noslēpumu - visas eļlas bāzētās vīrs izbrāķējis un saka - lai pasniedzu vienkārši sausus salātus, bet tas, savukārt, neiet pie sirds mums ar meitu. Mūsu risinājums ir eko balzāmetiķa krēms, kas, tomēr jāatzīst, līdzīgi kā kečups visu padara ēdamu. Ja salātos ir tomāti, tad tie laicīgi apkaisīti ar sāli izdala gana šķidruma, lai salāti būtu ēdami. Bet vakardien izdevās uzmeistarot pēkšņi patiesi gardus salātus, kurus Kristiāna nodēveja par gardajiem salātiem un steidza pierakstīt sastāvdaļas, jo gana daudz reižu ir dzirdējusi mani sūkstāmies, ka kādu no savām receptēm neesmu pierakstījusi un pēc tam ne pa kam nespēju atcerēties sastāvdaļas. 

Nedaudz par metodi, ja nu meita gribēs pati gatavot šos salātus, vai es, kad jau viss būs piemirsts - apelsīnus sagriež šķēlītēs (nevis daivās), pirms tam ierīvējot mizu (šito darīt labāk, ja skaidri zinat, ka apelsīns nav ķīmiķots) salāttraukā, puķķāpostus izsautē līdz viegli kraukšķīgai konsistencei, gurķus sagriež cik plānās šķēlītes vien iespējams, panīru uzgrillē tā, lai vidus mīksts, bet ārpuse zeltaini kraukšķīga, paipalu olas nevāra vairāk kā 2 minūtes, ja lietojat konvencionālos salātus paturiet tos 15 min aukstā ūdenī pirms pievienošanas salāttraukam. Bilde ar salātiem nav, jo apēdam ātrāk nekā attapām, ka recepte būs no tām, kas jāsaglabā!