Pārgājieni Slovākijas Tatros ar 7gadnieku

Izlasīju mīļā brālēna piedzīvojumus Tatros un aizklejoju atmiņās par mūsu pavasara ceļojumu uz Tatranska Lomnica un apkārtnes Tatru maršrutiem. Jau pasen draugiem biju solījusi padalīties ar informāciju, tad nu šovakar, kamīnā klausoties, esmu nobriedusi mazam aprakstam.

 

Nu jau ģimenes hronikā ir iegājies Kristiānas citāts no ceļojuma otrā dienas pārgājiena:

"Parādiet man kartē, kur šitas maršruts bija, lai es varu atzīmēt, kur nekad vairs nevajag iet. Es te savus bērnus te nekad nelaidīšu. Nu vismaz ne jaunākus par 10 gadiem."

 Bet par visu pēc kārtas:

Ceļā dodamies maija dienas pēcpusdienā, lai naktī ierastos Varšavā, kur jaukā viesu namā izguļamies, lai nākamajā dienā varētu doties līdz galamērķim. Šādi daram gan tikai mēs divi, ar diviem bērniem mašīnā, pārējie ceļojuma biedri - brauc neapstājoties no Rīgas līdz Tatranska Lomnica. 

Pirms esam tikuši līdz naktsmītnei meitenes abas mašīnā sajūsmā spiedz par kalniem (darbojas bara efekts, jo Kristiāna jau daudz reiz bijusi kalnos un, šķiet, ka viņas draudzenei arī šī nav pirmā reize) un, kad ierauga sniegu sasniedzamā attālumā, tad neatturam arī - apstājamies ceļa malā un abas aulekšiem aizjoņo pēc sniega, lai atnestu arī kūtrajiem vecākiem pāris pikas.

 

Drīz jau satiekam arī nakts braucējus - Kristiānas draudzenes tēti ar brālēnu - dzīvojām visi (4 pieaugušie + 2 septiņgadnieces) kopā 3 istabu dzīvoklītī ar virtuvi, Villa Zea viesu namā ar skatu uz kalniem. Gulētiešana ir agra, lai nakamajā dienā gana agri varam jau sākt kalnu piedzīvojumu.

Pirmajā no četrām dienām ar pacēlāju no Stary Smokovec aizdodamies līdz Hrebienok un tālāk dodamies Lomnicky Štit virzienā, 

pa ceļam izbaudot patiesi gardas pusdienas kādā kalnu namiņā (hata), kuras nosaukumu ne pa kam neatminu vairs.

Ķiploku zupa bija neticami garda

Iemesls tam, ka nevaru te tagad konkrētu maršrutu aprakstīt, ir ka šī bija mana pirmā pieredze, kad pilnībā paļāvos uz kāda cita organizēšanas prieku un neko ne pārbaudīju, ne iebildu. 

Rihards, kurš te jau nez kuro reizi, visu zināja  - pat pacēlāju attiešanas laikus - no galvas! 

Pa ceļam Tatriem tipiski skati, viss forši. Liels prieks man un meitai joprojām par sniegu (ir maija brīvdienas). 

Tāda sajūta, ka meita aizgūtnēm bauda nedalītu vecāku uzmanību un visu ceļu  nemitīgi stāsta un taujā.

Kādā brīdī mēs ar Didzi pieņemam lēmumu nedoties tālāk un vērsties atpakaļ, jo arī atpakaļceļš vēl priekšā un šī ir tikai pirmā diena - nav nekādas jēgas nodzīt bērnu tā, ka otrā dienā vairs kalnus negribas.

Pirmās dienas augstākais punkts

Lejupceļš ir raitāks, 

spilgtākais brīdis ir traka (?) lapsa, kas apēd mūsu maizītes un uzvedas kāmājdzīvnieks.

Vakara notikumus neatminos, bet ļoti iespējams, ka ieturam vakariņas naktsmājām tuvējā krodziņā "Stara Mama", kur viss ir bezgala garšīgs, bet ar šokolādi pildītās pankūkas ir nepārspējamas. Ja pareizi atceros, tur iegriezāmies visus vakarus.

Otrā diena, pasteidzoties notikumiem pa priekšu, ir tā diena, kad meita teiks, ka viņa jau nu te savus bērnus nelaidīs, un tomēr un tomēr - tas, protams, ir līdz šim ekstrēmākais kopīgais piedzīvojums, bet kopīgas ģimenes atmiņas ir tā vērtas. 

Lai gan, ja iepriekš būtu zinājusi, kurp dodamies, piekritusi nebūtu (lūk, iemesls, kāpēc tomēr visus nākamos atvaļinājumus atkal plānošu pati, vai vismaz piedalīšos maršrutu izvēlē).

Viss sākās gaužām nevainīgi, taka atrodas nacionalajā dabas parkā  "Slovākijas paradīze", Podlesok ciematā, iegādājamies biļetes un dodamies kanjona virzienā - pārgājiens ar šķēršļiem pa seklu upi, 

diezgan jautri un gana izaicinoši. Un tad - tās trepes pāri aizām un ūdenskritumiem, un ne vienas vien 

(Rihards dievojās, ka nezināja, ka šitik traki te būšot, vēl neesmu izlēmusi - vai ticēt..). 

Vistrakākās bija trepes, kas bija paralēli zemei, sajūta, ka mugursoma velk uz leju. Maksimāla koncentrēšanās uz katru soli un katru satvērienu. Kāds kungs nebeidza vien slavēt visās viņam zināmajās valodās, no kurām nevienu nezinajām mēs, Kristiānu par viņas drosmi un saņemšanos. Bildes pārāk daudz fotogrāfēt nebija drosmes un saņemšanās. Kad tikām pašā augšā, milzu atvieglojums un pikniks.  

Kādā krustojumā Rihards piedāva doties uz auto vai nu pa parasto vai tomēr nedaudz garāko, bet smukāko ceļu.  Izvēlējāmies smukāko  un tas paņēma mūsu, šķita, pēdējos spēkus. 

Ka vēlāk izrādījās, abas meitenes ieraudzījušas asfaltētu ceļu, skrēja kā vēja nestas un ne mazu gabalu, visā ceļa garumā vēl pietika spēka skrieties ar tētiem. 

Bet atpakaļ pie smukākā ceļa - principā - taka pa metāla plastformiņām, kas iesistas klinšu malās gar, vai pareizāk sakot - virs - upes "Hornad". 

Attālums starp platformiņām pat manam kāju garumam bija nedaudz par lielu, lai komfortabli nokāptu uz nākamās, 

bet galā visi tikām un par šo taku,

 pirms pāris dienām Kristiāna teica, ka to tomēr varot iet vēlreiz.

Meitenes, draudzenes kā sadegušas, ka grib uz siltajiem sēra termālajiem baseiniem un man par pārsteigumu, bija patiesi forši - tieši tas, kas vajadzīgs pēc divu dienu pārgājieniem. Bildes, saprotams, neienas no ceļojuma relaksējošākās sadaļas.

 

Trešo dienu izvēlamies sākt lēnām, draudzene ar tēti aizbrauc uz stalaktītu alām, Rihards pieaugušo kalnu pārgājienā, bet mēs ar nu jau citu pacēlāju tā pēdējā darba dienā sezonā uzbraucam līdz priekšpēdējai stacijai un izbaudam visforšāko no visa ceļojuma pārgājieniem.

 - skati apkārt ir, sniegs ir, adrenalīns ir, bet nav tā, ka būtu jabaidās par iznākumu. 

Fantastisks laiks visiem 3 kalnos, 

mazliet žēl, ka Kristiānas draudzene nav līdzi, lai dalītos priekā un pastaigā, 

bet esam ar Didzi apsolījuši aizvest abas meitenes uz akvaparku izdzīvoties pēc šī izgājiena. Uzreiz saku - štruntīgākais akvaparks, kādā ir nācies būt, bet abas draudzenes laimīgas bez gala un malas.

Ceturtajā dienā Kristiānas draudzene ar tēti un tēta brālēnu dodas mājup, mēs paliekam vel uz vienu dienu kalnu pārgajienu. Lai kā gribētos tikt vēlreiz uz trešās dienas maršrutu, pacelājs ir slēgts, tāpēc dodamies vēlreiz uz Hrebienok, bet laika apstakļi mūs nelutina un netiekam tik tālu kā pirmajā dienā, bet savs šarms ir arī tādai vienkāršākai pastaigai un galu galā izbaudam arī takas, kurās iepriekš vēl neesam bijuši.

Atpakaļceļā uz Latviju izbaudam iespaidīgās sāls raktuves pie Krakovas - WIeliczka - eksursijai ir liela pievienotā vērtība arī, jo tā notiek angliski, nekas nav jātulko, Kristiāna visu saprot. Vakarā tiekam līdz Varšavai, nakšņojam viesnīcā, lai no rīta, paēduši gardas brokastris vietā, kur gribas atgriezties - Didža vārdadienu atzīmētu ar Kopernika centra apmeklējumu. Kā jau zinātnes centrs - viss ļoti interesanti, aizraujoši un pēc piektās stundas šķita, ka pa kalniem staigāt tomēr ir mazāk nogurdinoši. Vakariņas citā ļoti gardā Itāļu restorānā    un garais mājupceļš.

Milzīgais paldies Rihardam par ceļojuma notikšanu, organizēšanu, plānošanu - un ceļojuma biedriem par kompāniju :)