Turbulence mūsu dzīvēs jeb Montessori sākumskola Rīgā

Tiem, kam nav intereses lasīt garo aprakstu, kopsavilkums: jā, mēs šobrīd dzīvojam Latvijā un Kristiāna apmeklē Montessori sākumskolu “Pētnieki”, Juglā.

Pirmais materiāls, šķiet, ko Kristiāna izvēlējās 1. septembrī kā uzrunājošāko

Bet terapeitiskā rakstīšana kā metode ir atzīta un lai arī vispār jau šķita, ka “mans blogs ir miris”,  bet izrādās, ka “blogs ir miris, lai dzīvo blogs!”, jo jūs man uzdodat tik daudz jautājumu, ka man nepietiek stundas diennaktī, lai katram atbildētu atsevišķi. Neņemiet ļaunā, jo dzīvo komunikācju joprojām intensīvi piekopju, jo īpaši tādu, kas sev līdzi nes iespēju aiziet kopīgā pārgājienā, 

izbraukt kopīgā velobraucienā

vai uzspēlēt galda spēli.

Kopīgs teātra apmeklējums vai jaunu zinību gūšana plecu pie pleca kādā neformālā izglītības iestādē arī pavisam noteikti ir droši veidi kā īstenot klātienes sarunu.

Liela daļa visu to jūsu, ar ko kopā mēs baudam augstākminētās aktivitātes, jau ļoti labi zina, ka bez turbulences mēs nedzīvojam, ka turbulences paši sev sarīkojam.

Meitas skolas gaitu uzsākšanas neizbēgamais fakts (nē, mājmācībai man nervu nepietiek) kādu aptuveni gadu atpakaļ mums radīja pārdomu turbulenci un tika izlemts, ka, lai vai cik ideāla nebūtu skola, kuras bērnudārzā Kristiāna pavadījusi pēdējo mācību gadu, mēs neesam ar mieru vest viņu uz lietuviešu valodas neMontessori pedagoģijas skolu. Divi svarīgākie formālie aspekti bija, ka skolai jābūt vai nu “starptautiskajai” vai arī ja ne gluži Montessori, tad kādai no “alternatīvajām” skolām, kādā no Kristiānas pirmajām trīs valodām, nevis lietuviski.

Pārdomu turbulence rezultējās vairāku skolu izvērtēšanā, apmeklēšanā un savas izpratnes un vērtību pārbaudīšanā. Kopumā sarakstā mums bija aptuveni 6 skolas (vairāk, ja skaitam klāt arī tās, kuras neizturēja pašu pirmo “atlases kārtu”  - nu piemēram, Kauņā ir Monessori skola, bet diezgan ātri sapratām, ka uz Kauņu negribam pārvākties) un lēmums nebija viegls. Vispirms jāatzīmē, ka ģeogrāfiskā atrašanās vieta bija vismazsvarīgakais kritērijs skolas izvēlē un tad esmu gatava neprioritārā secībā (jo tā nav kvantificējama) padalīties ar mūsu turbulentajām pārdomām, kādu tad skolu savam bērnam novēlam.

Aplam būtiski ir ap skolu esošā vide, lai tie nav tikai akmeņi un izplūdes gāzes, vai ražotāja spēļlaukums, bet lai iespējami tuvu būtu nestrukturizēta un brīva daba. Šo punktu nācās ļoti grūti piepildīt, jo Kristiānas bērnudārzs bija ļoti tuvu brīvdabas pedagoģijai, katrai bērnudārza grupai sava kempinga un ugunskura vieta, pašiem savs un tikai savs milzu mežs.

Daudzi kritēriji, šķiet, mūsos iesūkušies 1:1 no Montessori pedagoģijas pamatideju izpausmēm – ka klases netiek dalītas pēc vecumiem kā ar nazi, ka nepastāv frontālā pieeja mācību darbā, ka pedagogs ir atbalsts nevis vienīgais, kam taisnība un vienīgais, kurš zina atbildes, ka bērns mācās iekšējās intereses vadīts, ka nav jāsaskaras ar situāciju, ka, piemēram, līdz šim lasīt negribošs bērns ir ieinteresējies un sācis lasīt grāmatu, bet zvans nosaka, ka tagad viņam jāinteresējas par anatomiju un tikko kā bērnā pamodusies padziļināta interese par gremošanas traktu, tā jādodas spēlēt tautasbumba, jo stundu sarakstā ir “sports”. Montessori kritēriji izpildījās par 100% brīdī, kad no sarkasta svītrojām visas citas alternatīvās skolas un kad sapratām, ka esam nokļuvušī “īstā Montessori skolā”.

Neapšaubāmi pats svarīgakais no kritērijiem, kuru atbildi var sniegt tikai intuīcija – klases pedagogs/-i. Daudzas reizes esmu teikusi, ka ne jau no īpašuma formas vai sistēmas piekritības atkarīga pedagoga “kvalitāte” (ļoti nepiemērots jēdziens, bet nerodu šobrīd labāku). Kad satikām Kristiānas skolotājas (jā, viena no manām LV sāpēm ir vīriešu dzimtas pārstāvju mazskaitlība LV skolās) uzreiz sajutu – ir labi!

Vecāku kolektīvs, kur visi ir domubiedri un ir kopīga izpratne par lietu kārtību ir liels pluss, tāpat kā kvalitatīvs ar maz cukura, bez nevajadzīgam pārtikas piedevaā un ekoloģisks ēdiens. 

Prieks, ka šis mums ir, bet, būsim atklāti, pat ja ēdinātu ar kautkādām šausmām (LV Tvitersfērā kādu laiku atpakaļ bija skandāls par kādas skolas ēdiena piegādātāju kvalitāti) – nekādas dižās izvēles jau nebūtu tik un tā.

Jā, dzīvojam tagad Latvijā, jo (ne bez neskaitāmu bezmiega nakšu izdzīvošanas) izlēmām, ka vēlamies, lai meita mācās Montessori skolā. 

Mūsu ikdiena šobrīd ir mazs loģistiskas šedevrs, jo es strādāju joprojām Viļņā un birojā man jāparādās vismaz reizi nedēļā, savukārt “Pētnieki” Didža maršrutam uz darbu pieliek klāt kādu stundu ar kriksīti. 

Tas  ir tā vērts.