Par spīti notiekošajam vilcienu streikam tiku līdz tieši tai pašai viesnīcai, kur biju tieši pirms 20 (vai 19?) gadiem un pirmo reizi ieraudzīju Alpus. Ar viesnīcas īpašnieku esam draugi un pateicoties mūsdienu sociālajiem tīkliem, joprojām sazinamies un satiekamies ik pa laikam.
 |
| Skats no viesnīcas numuriņa balkona |
 |
| Uzreiz pēc ierašanās (kā nekā manā rīcībā bija tikai 30 stundas) devos pastaigā pa taku, kas sākas pie viesnīcas durvīm un kas bija manas pirmās pastaigas Bavārijas alpu tuvumā maršruts. 15 minūšu atelpa uz soliņa ar šo skatu izdzēš visas neveselīgās sekas, kas rodas no 16 stundu darba dienas. |
 |
| Nav daudz situāciju, kurās man patīk būt ilgtoši vienatnē, bet pastaigas pa kalniem ir fanastiskākā meditācijas metode. |
 |
| Takas gala punkts, jo skaidrs, ka drīz būs tumšs un jāatgriežas "mājās", jāpaspēj būt atpakaļ pirms tumsas. |
 |
| Skats no otrās dienas kalnu pārgājiena, ļoti tuvu biju vietai, kur pirms 8 gadiem topošais vīrs mani bildināja. Pēc šīs pastaigas drīz vien jau bija jādodas uz Minheni. |
 |
| Tad sekoja 4 dienas teju ārprātīgas darba intensitātes un tikai pirms aizlidošanas no Minhenes man atradās 15 minūtes laika, lai lidostā izbaudītu Bavārijas balto desu garšu. |
Man liekas, ka dzīves-darba balanss ir svarīgs tad, ja ir "darbs-parastais" - t.i., tāds, kas ne īpaši patīk un kur nejūti nekādu profesionālo piepildījumu. Tad gan darbā to vien dari, kā sapņo par nākamo atvaļinājumu. Ja ir foršs darbs, tad nav tās trakās izlādēšanās sajūtas, kā arī garas stundas nav nekas traks. Protams, ģimenei pieņemamās robežās. Izskatās, ka tev tieši tā arī ir :)
AtbildētDzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
DzēstJā, es mēģinu teikt, ka ikvienam jātiecas panākt situācija, kad darbs ir dzīve un tas ir ok! Neviens tak nesaka dzīves–ģimenes balanss :)
Dzēst