Lapas

pirmdiena, 2013. gada 25. marts

"Mammu, man ir garlaicīgi" jeb ļaujiet taču bērniem garlaikoties

Papildināts: rekur BBC arī raksta par šo pašu!

Ieraksta nosaukums aizgūts no nažu tēmas (saite atvērsies jaunā logā) un tās popularitātes ;)

Jau pasen šis ieraksts stāv manos melnrakstos, bet šodien izlasītais vērtīgais raksts "Mammu, man ir garlaicīgi"  (saite atvērsies jaunā logā) pamudināja beidzot publicēt.










Jāatzīst, ka vārdu garlaicīgi es no mūsu teju četrgadnieces mutes neesmu dzirdējusi nekad, bet tas, iespējams, tādēļ, ka viņa to nekad nav dzirdējusi, taču no bērna uzvedības un acu skata var labi sajust, kad bērns ir sagarlaikojies un viņam pašam trūkst ideju ko pasākt. Pirmā norāde ir došanās uz savu ledusskapja plauktu meklēt ko pagrauzt vai uzkost, lai arī izsalkums nav piemeklējis. Arī pieaugušie mēdz "aiz gara laika" ēst, vai ne?

Mūsu brīvdienu rīti, kopš meita pati staigā, allaž ir izpaudušies tā, ka bērns pats paēd brokastis un spēlējas savā nodabā, kamēr vecāki izguļ darba nedēļas nogurumu. Sākotnēji (aptuveni gada vecumā) brokastis tika iepriekš sagatavotas un atstātas uz Kristiānas galda, bet nu jau labu laiku jānodrošina pārtikas esamība Kristiānas ledusskapja plauktā un viņa pati tiek galā ar brokastu sagatavošanu. Šis vienatnes laiks mēdz būt no stundas līdz trijām - un ne reizi meita nav nākusi uz mūsu guļamistabu meklēt idejas, ko darīt. Šie mierīgie rīti pašai ar sevi viņai ir iemācījuši būt radošai savu aktivitāšu izdomāšanā un  nodarbju atrašanā. Vecākiem, protams, jābūt drošiem, ka vide ir vecumam piemērota un bērns nevar nodarīt sev pāri. Garlaicība ir labākais palīgs jaunradei! Svarīgs priekšnoteikums, lai bērnam pieejamas būtu gana daudzas "izejvielas" un "rīki", lai nav jāmodina vecāki, jo vajag šķēres, līmi vai krāsas. Palīdz arī Kristiānas pārliecība, ka no jebkā var uztaisīt kaut ko jaunu - to stimulējis ne tikai atkritumus škirojošais un "jauns no veca" dzīveveids, bet arī grāmatas par vidi, atkritumu pārstrādi un taml.

Daži piemēri no Kristiānas izdomātajiem "darbiņiem" pēdējās dienās - izgriezt asorti šokolādes kastes konfekšu turētāju un uztaisīt naudiņas, izgriezt slēpes no tās pašas kastes vāka, sadurt kanepē maizīšu duramos iekš ābola un uztaisīt ezi, satīt "pipe cleaner"us ap grillējamiem  kociņiem, sadurt filca figūras uz kanepē maizīšu duramajiem, uztaisīt sev asti no dāvanu lentas, sasiet balonus lielā pušķī, kautkad senāk tika locītas laivas no velēšanu biļeteniem.




Principā katru brīvdienas rītu redzu kādu jaunu izgudrojumu. Atliek pievienot kādu jaunu sastāvdaļu praktiskās dzīves un radošajam stūrītim, kad atkal bērnam daudzas idejas padomā.

Garlaicības profilaksei lieti noder arī grāmatas (tādas, kas kādu laiku nav lasītas, bet saistās ar kādu tematu, kas iepriekš "apskatīts" kādās no nodarbībām), izejmateriāli kreļļu taisīšanai un pērlīšu figūrām, sajūtu kastes, plastilīns, guašas - galvenais, lai viss pašam bērnam pieejamā vietā!




Prasme un spēja dzīvoties vienam pašam lieti noder ne tikai, kad vecāki grib gulēt, bet arī, kad vecākiem ir kāds darbs darāms, kur kompānija nav nepieciešama, kā arī ir tikai dabīgi, kad ir mirkļi, kad gribas no visa atslēgties, neko negribas runāt, domāt ko atbildēt uz kārtējo "kāpēc" nemaz nerunājot par kopīgu darbošanos. Kā teikts rakstā "Mammu, man ir garlaicīgi" televizors, dators un video spēles ir garlaicības problēmas sastāvdaļa (es minētu arī kā iemesls), nevis risinājums. Izlasiet rakstu, patiesi vērtīgs, manuprāt, strukturēts un ar labiem padomiem ikdienas lietošanai :)

3 komentāri:

  1. Kopš septiņu gadu vecuma, es dzīvojos viena savā nodabā no agra rīta, līdz pašam vakaram. Pat uz skolu bieži negāju, jo daudz slimoju. Nebija citas izvēles, bija tādi apstākļi un lai cik arī bērnam nepiemēroti patiesībā tie bija, tie arī ļoti daudz man ir devuši. Mums mājās pat televizora bieži nebija, tikai radio, kurš atskaņoja tikai LR1, toties bija daudz grāmatu un neierobežoti daudz laika iztēlei un radošām darbībām. Tas, ko bērnībā iemācījos pavadot laiku "garlaicībā" man joprojām noder ik dienu. Bieži brīnos par cilvēkiem, kas sūdzas par garlaicību - ja man būtu viņu brīvais laiks, es gan zinātu, ko darīt, jo parasti ir tā, ka rokas nespēj turēt līdzi tām daudzajām idejām, kas pa galvu jaucās.
    Un pilnīgi piekrītu par televizoru un datoru - tie ne tikai neattīsta, bet arī notrulina iztēli.

    AtbildētDzēst
  2. Uzgāju šo ierakstu. Nu ļoti aktuāls, jo mans bērns ne par ko negrib viens dzīvoties. Iespējams zinu, kāpēc mums tas tā ir sanācis, bet tagad tiešām ir grūti. Grūti man laikam ir arī tāpēc, ka arī man bērnībā bija garlaicīgi. Tiesa gan es neatceros varbūt četru piecu gadu vecumu. Tad man bija līdzās vēl vecākais brālis, ar kuru visbiežāk spēlējos, bet, kad viņš sāka iet skolā, man palika garlaicīgi. Tā man šķiet. Nebija tā, ka vecāki mani būtu vienmēr izklaidējuši. Nebija mums televizora, tikai radio. Lasīju grāmatas, bet biju jau visas izlasījusi skolas bibliotēkā un mājās. Man prasījās pēc cilvēkiem. Man nepatika būt vienai, arī strādāt. Vēlākos gados es gāju pie draudzenes un palīdzēju viņai strādāt, nekā darīju uzdotos mājas darbus mājās viena pati. Vēlāk, protams, jo vairāk prasmes apguvu, jo aizņēmtāka kļuvu, bet tā vajadzība pēc cilvēkiem man ir vēl joprojām. Tā nu man tomēr liekas, ka, lai arī tas ir ļoti svarīgi iemācīties cilvēkam pašam sevi nodarbināt, un nebūt atkarīgam no citiem, ir cilvēki, kuriem tomēr vairāk vajag citus cilvēkus un kuriem ir grūti ilgāku laiku palikt vieniem pašiem.

    AtbildētDzēst
  3. Uzgāju šo ierakstu. Nu ļoti aktuāls, jo mans bērns ne par ko negrib viens dzīvoties. Iespējams zinu, kāpēc mums tas tā ir sanācis, bet tagad tiešām ir grūti. Grūti man laikam ir arī tāpēc, ka arī man bērnībā bija garlaicīgi. Tiesa gan es neatceros varbūt četru piecu gadu vecumu. Tad man bija līdzās vēl vecākais brālis, ar kuru visbiežāk spēlējos, bet, kad viņš sāka iet skolā, man palika garlaicīgi. Tā man šķiet. Nebija tā, ka vecāki mani būtu vienmēr izklaidējuši. Nebija mums televizora, tikai radio. Lasīju grāmatas, bet biju jau visas izlasījusi skolas bibliotēkā un mājās. Man prasījās pēc cilvēkiem. Man nepatika būt vienai, arī strādāt. Vēlākos gados es gāju pie draudzenes un palīdzēju viņai strādāt, nekā darīju uzdotos mājas darbus mājās viena pati. Vēlāk, protams, jo vairāk prasmes apguvu, jo aizņēmtāka kļuvu, bet tā vajadzība pēc cilvēkiem man ir vēl joprojām. Tā nu man tomēr liekas, ka, lai arī tas ir ļoti svarīgi iemācīties cilvēkam pašam sevi nodarbināt, un nebūt atkarīgam no citiem, ir cilvēki, kuriem tomēr vairāk vajag citus cilvēkus un kuriem ir grūti ilgāku laiku palikt vieniem pašiem.

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...
Follow Me on Pinterest