Līdz šim Kristiāna nelabprāt stāstīja detaļas par to, kas noticis pa dienu dārziņā, uz slēgtiem tomēr jautājumiem atbildēja gan un arī audzinātajas mums vecākiem ļoti daudz ko stāsta, tad nu pārāk nepiedomāju pie tā. Līdz dienai, kad sāku ļoti intensīvā reżīmā apgūt zviedru valodu un Kristiāna bija vienīgais cilvēks, ar kuru ārpus skolas varēju runāt zviedriski. Pēkšņi meita sāka dalīties ļoti daudzos notikumos, detaļās un iespaidos. Īsti neesmu sapratusi, vai latviski nestāsta, jo grūti pārtulkot, vai arī, jo uzskata, ka tā ir cita, teju paralēla pasaule.
Vēl viens maldīgs priekšstats (iespējams izrietošs no iepriekšējā) ir saistīts ar meitas (ne)interesi par burtu mācīšanos. Viņa gan grib iemācīties lasīt pati grāmatas un aizrautīgi nodarbojas ar tehnisko rakstīšanu, bet noraida manus piedāvājumus mācīties burtus, es neuzstāju līdz šim, kamēr vakar viņa lika burtu magnētus uz ledusskapja un nosauca vairākus burtus, kurus man nebija ne jausmas, ka viņa zina. Acīmredzot viņa vai nu burtus uzskata
par zviedru valodas pasaules sastāvdaļu vai arī nepatika pret mūsmāju smilšu burtiem rodas no tā, ka tie ir mazie, bet bērnudārzā viņiem, diemžēl, māca lielos. Labi, ka smilšu burtus netaisīju pati, tad būtu vējā izmesta nevis tikai nauda, bet laiks un enerģija.
Jārunā vairāk zviedriski ar bērnu un jāpamēģina atkal burtu mācīšanās izmantojot zviedru lielo burtu alfabētu.
- Posted using BlogPress from my iPad
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru