Tā nedefinējamā svētku sajūta katru gad no jauna atnāk savādāk.
Citreiz uz palikšanu, citreiz tikai mirklīgi. Visvēlāk tā atnāca tajā gadā, kad 24. Dec vakarā, klājot galdu, ieraudzīju kaķi uz baltā galdauta ēdam piparkūkas.
Šogad sajūtas nav un es arī negaidu, bet Kristiāna palīdz to radīt. Un tikko tā mirklīgi atnāca brīdī, kad liku žāvēties tikko sakrāsoto lielformāta ietinamo papīru tai pašā istabā, kur jau žāvējas ar sudrabu appūstie čiekuri, ko kārt eglītē, teikdama Kristiānai, ka jāģērbjas, jo braucam mest apsveikumus pastkastītē.
Kristiāna tikko atmazgājusies no akrila krāsām, jo, protams, viss beidzās ar lielformāta krāsošanu ar rokām, man jautā, ko darīsim pēc pasta nosūtīšanas. Man nav ideju, es gribētu sakravāt mantas ceļojumam uz Latviju, bet diezin vai tas tiks atbalstīts...
- Posted using BlogPress from my iPad
Sirsnīgs paldies Zviedrijas ruķiem par sveicieniem, kas bija iekrituši šorīt manā pastkastītē :))))))))
AtbildētDzēstArī es nāku, lai pateiktos par skaisto Ziemassvētku kartiņu. Ar vizuālo man problēmu nebija. Līgas daktera rokraksts gan lika pārlasīt vairākkārt!
AtbildētDzēstPaldies par apsveikumu!
Vi - :))
AtbildētDzēstSilva - re, cik labi - ilgāku laiku pavadīji kopā ar mani "domu kosmosā" ;)