tag:blogger.com,1999:blog-3754676541573453220.post3512159853727343752..comments2022-09-22T15:29:41.352+02:00Comments on No emocionālā skatu punkta: "Mammu, man ir garlaicīgi" jeb ļaujiet taču bērniem garlaikotiesLīga Kristahttp://www.blogger.com/profile/08690311276422715501noreply@blogger.comBlogger3125tag:blogger.com,1999:blog-3754676541573453220.post-48230351183075750792013-07-28T00:53:30.828+02:002013-07-28T00:53:30.828+02:00Uzgāju šo ierakstu. Nu ļoti aktuāls, jo mans bērns...Uzgāju šo ierakstu. Nu ļoti aktuāls, jo mans bērns ne par ko negrib viens dzīvoties. Iespējams zinu, kāpēc mums tas tā ir sanācis, bet tagad tiešām ir grūti. Grūti man laikam ir arī tāpēc, ka arī man bērnībā bija garlaicīgi. Tiesa gan es neatceros varbūt četru piecu gadu vecumu. Tad man bija līdzās vēl vecākais brālis, ar kuru visbiežāk spēlējos, bet, kad viņš sāka iet skolā, man palika garlaicīgi. Tā man šķiet. Nebija tā, ka vecāki mani būtu vienmēr izklaidējuši. Nebija mums televizora, tikai radio. Lasīju grāmatas, bet biju jau visas izlasījusi skolas bibliotēkā un mājās. Man prasījās pēc cilvēkiem. Man nepatika būt vienai, arī strādāt. Vēlākos gados es gāju pie draudzenes un palīdzēju viņai strādāt, nekā darīju uzdotos mājas darbus mājās viena pati. Vēlāk, protams, jo vairāk prasmes apguvu, jo aizņēmtāka kļuvu, bet tā vajadzība pēc cilvēkiem man ir vēl joprojām. Tā nu man tomēr liekas, ka, lai arī tas ir ļoti svarīgi iemācīties cilvēkam pašam sevi nodarbināt, un nebūt atkarīgam no citiem, ir cilvēki, kuriem tomēr vairāk vajag citus cilvēkus un kuriem ir grūti ilgāku laiku palikt vieniem pašiem. Anonymoushttps://www.blogger.com/profile/12305046953318392488noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-3754676541573453220.post-88192718923789620952013-07-28T00:53:00.690+02:002013-07-28T00:53:00.690+02:00Uzgāju šo ierakstu. Nu ļoti aktuāls, jo mans bērns...Uzgāju šo ierakstu. Nu ļoti aktuāls, jo mans bērns ne par ko negrib viens dzīvoties. Iespējams zinu, kāpēc mums tas tā ir sanācis, bet tagad tiešām ir grūti. Grūti man laikam ir arī tāpēc, ka arī man bērnībā bija garlaicīgi. Tiesa gan es neatceros varbūt četru piecu gadu vecumu. Tad man bija līdzās vēl vecākais brālis, ar kuru visbiežāk spēlējos, bet, kad viņš sāka iet skolā, man palika garlaicīgi. Tā man šķiet. Nebija tā, ka vecāki mani būtu vienmēr izklaidējuši. Nebija mums televizora, tikai radio. Lasīju grāmatas, bet biju jau visas izlasījusi skolas bibliotēkā un mājās. Man prasījās pēc cilvēkiem. Man nepatika būt vienai, arī strādāt. Vēlākos gados es gāju pie draudzenes un palīdzēju viņai strādāt, nekā darīju uzdotos mājas darbus mājās viena pati. Vēlāk, protams, jo vairāk prasmes apguvu, jo aizņēmtāka kļuvu, bet tā vajadzība pēc cilvēkiem man ir vēl joprojām. Tā nu man tomēr liekas, ka, lai arī tas ir ļoti svarīgi iemācīties cilvēkam pašam sevi nodarbināt, un nebūt atkarīgam no citiem, ir cilvēki, kuriem tomēr vairāk vajag citus cilvēkus un kuriem ir grūti ilgāku laiku palikt vieniem pašiem. Anonymoushttps://www.blogger.com/profile/12305046953318392488noreply@blogger.comtag:blogger.com,1999:blog-3754676541573453220.post-12991170560730161482012-09-11T23:51:28.811+02:002012-09-11T23:51:28.811+02:00Kopš septiņu gadu vecuma, es dzīvojos viena savā n...Kopš septiņu gadu vecuma, es dzīvojos viena savā nodabā no agra rīta, līdz pašam vakaram. Pat uz skolu bieži negāju, jo daudz slimoju. Nebija citas izvēles, bija tādi apstākļi un lai cik arī bērnam nepiemēroti patiesībā tie bija, tie arī ļoti daudz man ir devuši. Mums mājās pat televizora bieži nebija, tikai radio, kurš atskaņoja tikai LR1, toties bija daudz grāmatu un neierobežoti daudz laika iztēlei un radošām darbībām. Tas, ko bērnībā iemācījos pavadot laiku "garlaicībā" man joprojām noder ik dienu. Bieži brīnos par cilvēkiem, kas sūdzas par garlaicību - ja man būtu viņu brīvais laiks, es gan zinātu, ko darīt, jo parasti ir tā, ka rokas nespēj turēt līdzi tām daudzajām idejām, kas pa galvu jaucās.<br />Un pilnīgi piekrītu par televizoru un datoru - tie ne tikai neattīsta, bet arī notrulina iztēli.Dace Harlesdenhttps://www.blogger.com/profile/12843776553868229452noreply@blogger.com